Man nepatīk gatavot ēst trijām personām. Sarīvē burkānu, kāpostu sasmalcini, bieti nepārcep. Un galvenais – atceries, ka mammīte mīl ar maziem gaļas gabaliņiem
Bet es mīlu ar lieliem. Nu tad rullē, kā gribi.
— Anna, tu atkal pārvārīji kāpostus! — Tamāra paņēma karoti. — Tiem jābūt kraukšķīgiem!
Es saskaitīju līdz trim.
— Atvainojiet, nākamreiz ņemšu vērā.
Mareks kā vienmēr. Neitrālās attieksmes robeža — tāds ir mans vīrs pie ģimenes galda.
— Garšīgi, — viņš murmināja, necēlis acis.
Tamāra pasmīnēja. To skaņu es dzirdēju jau tūkstoš reizes. Tā nozīmēja: „Mans dēls, kā tu paciet šo zupu.” Trīs gadu laulība mani iemācīja saprast visas manas vīramātes nopūtas nokrāsas.
— Kas jauns darbā? — viņa pagriezās pret dēlu, it kā man vispār nebūtu telpā.
— Nekā īpaša, mamma. Viss kā parasti.
— Tavas priekšnieks joprojām tevi ķer pie sīkumiem?
— Nē, viss normāli.
Mans vīrs, trīsdesmit divus gadus vecs vīrietis ar divām augstākajām izglītībām, blakus mammai pārvērtās par piektklasnieku. Pēc vakariņām es mazgāju traukus. Vīrs apsēdās pie datora, bet Tamāra ieslēdza savu seriālu. Ideāla ģimenīte. Tikai kaut kas manī katru dienu nedaudz tirdīja.
— Anna, vai tu tēju uztaisīs? — teica Mareks no istabas.
— Nē, paldies! — es berzu pannu tā, it kā no tā būtu atkarīgs pasaules liktenis.
Tajā vakarā es gāju gulēt agrāk par visiem. Vienkārši vairs nevarēju. Gulēju, skatījos griestos un domāju: kāpēc es piekritu dzīvot kopā ar viņa mammu? „Tas ir pagaidu risinājums, kamēr nepērkam dzīvokli.” Trīs gadi šī „pagaidu” pārvērtās trīs gados.
Pamodos naktī, jo gribējās padzerties. Pulkstenis rādīja gandrīz pusnakti. Vīra blakus nebija. Es pieceļos, uzvilku halātu un devos uz virtuvi. Koridorā dzirdēju klusētas balsis. Apstājos.
— Marek, tev jāparunā ar viņu. Tas vairs nav iespējams.
Es sasalu pie pusatvērtām durvīm.
— Mamm, kas atkal?
— Kā viņa gatavo? Kā viņa kārto? Vai tu redzēji, kāds bardaks vannas istabā? Un viņas ieradums izmest lietas visur!
— Lūdzu, pārstāj.
— Nē, dēliņ, es klusēt negribu. Es taču par tevi uztraucos. Viņa vispār nemāk vadīt saimniecību.
Es zināju, ka vīramāte mani nemīl, bet lai tā…
— Mamm, jau par vēlu.
— Tieši tā, par vēlu! Trīs gadi pagājuši, bet kāda jēga? Es redzu, cik tu…
Klusums. Ilgs klusums. Saki kaut ko. Saki, ka tas nav taisnība.
— Man nav grūti, mamm, — beidzot noguris izteicās viņš. — Mēs visi esam dažādi cilvēki.
— Tieši tā! Dažādi! Tu esi pelnījis labāko, dēliņ.
Es nespēju noticēt, tam ko dzirdu, tam ko viņa par mani saka man aiz muguras.
— Labi, nerunāsim tagad, — nopūtās Mareks. — Esmu noguris.
— Labi, labi. Bet pārdomā manus vārdus. Paklausies māti.
Es uz pirkstgaliem atgriezos guļamistabā. Es iebridu segā un izlikos par guļošu, kad vīrs ienāca istabā. Viņš apgūlās blakus, pagriezās ar muguru. Es skatījos tumsā un domāju: vai tiešām viņš tā domā? Vai es viņam esmu kļūda?
No rīta pamodos jau nogurusi. Gulēju varbūt trīs stundas. Vīrs jau bija aizgājis uz darbu, atstājot ziņu: „Aizgāju, negribēju tevi modināt. Atgriezīšos septiņos. Skūpstu.”
Skūpsts. Jā, pēc vakardienas šie vārdi izklausījās kā joks. Tamāra skandināja traukus virtuvē. Es speciāli ilgi gatavojos vannas istabā. Negribēju viņu redzēt. Mana seja spogulī saka: „Tu visu zini! Viņa vērš pret tevi vīru!”
— Anna, vai tu šodien strādāsi līdz pusdienām? — jautāja vīramāte, kad es tomēr izgāju.
— Līdz vakaram, — atbildēju, neskatoties uz viņu.
— Bet vakariņas?
Vakariņas! Protams, vissvarīgākais!
— Paši kaut kā tiksiet galā.
Tamāra sarāva lūpas.
— Mareks nogurst darbā. Viņam vajag normālas vakariņas, nevis sviestmaizes.
Es paķēru somu un izskrēju no dzīvokļa. Kāpņu telpā sāku domāt kāpēc man tas jāpacieš? Visu dienu darbā biju kā uz citas planētas. Sigita no blakus nodaļas pamanīja manu stāvokli.
— Anna, kas tev?
— Nekā īpaša, — jau minūti maisīju cukuru kafijā. — Ģimenes lietas.
— Atkal vīramāte? — viņa saprotoši pamāja. — Pastāsti.
— Iedomājies, vakar noklausījos, kā viņa apstrādā Mareku. Viņa saka, ka esmu briesmīga saimniece, ka viņš tikai pacieš mani.
— Bet vīrs?
— Vīrs… Vīrs klusēja. It kā viņš noguris, negrib runāt.
— Kas par! Un tagad?
— Nezinu. Negribu iet mājās.
— Tad parunā ar viņu! Tieši pasaki, ka dzirdēji.
— Un ko? Viņš teiks, ka noklausījos.
— Anna, tā nevar. Vai tu tagad rādīsi, ka viss ir kārtībā?
Es nopūtos. Viņai bija taisnība. Tā vairs nevar. Vakarpusē speciāli nācu agrāk un pagatavoju vakariņas. Lai atkal sāk ar savu „nemāk gatavot.” Vīrs atgriezās septiņos, kā solījis.
— O, smaržo labi! — viņš mēģināja mani apskaut, bet es izvairījos.
Vakariņās Tamāra slavēja manas kotletes. Mareks smaidīja, domādams, ka vētra ir norimusi. Es klusēju.
— Anna, varbūt tēju? — piedāvāja vīramāte pēc vakariņām.
— Nē, paldies, — es pieceļos no galda. — Marek, varu ar tevi uz minūti?
Guļamistabā aizvēru durvis.
— Kas ar tevi? — jautāja viņš.
— Ko es? — sakrustoju rokas.
— Nu… dīvaina. Visu vakaru klusē.
— Tiešām? Vai nevari uzminēt, kāpēc?
Viņš pakasīja pakausi — žests, kas viņam bija spriedzes brīžos.
— Anna, par ko tu runā?
— Es visu dzirdēju. Vakar. Jūsu sarunu virtuvē.
Viņa seja mainījās. Vispirms nesaprašana, tad izbrīns, pēc tam… kauns?
— Anna…
— Kas „Anna”? Tas nozīmē, ka esmu briesmīga saimniece? Ka tu tikai paciet mani?
— Es to neesmu teicis!
— Bet neiebildi! Tu vienkārši sēdēji un klausījies, kā viņa mani aprunā!
— Tu nesaproti, — viņš šūpoja galvu. — Ar viņu ir bezjēdzīgi pārtraukt.
— Bet ar mani gan var? Trīs gadus viņas piezīmes, skatieni, padomi! Un tu visu šo laiku biji viņas pusē?
— Es neesmu viņas pusē! — viņš paskatījās uz durvīm un runāja klusāk. — Es vienkārši gribu, lai viss būtu mierīgi.
Es gandrīz pasmējos.
— Es katru dienu jūtos kā svešā savā mājā?
— Anna, ko tu gribi? Izraidīt mammu no mājas?
Šis jautājums, ko viņš uzdeva katru reizi, kad sākām runāt par viņa mammu.
— Nē, es gribu, lai tu beidz būtu mammas mazais dēliņš! Lai tu vismaz reiz nostātos manā pusē!
Pēc durvīm kāds piesit.
— Vai viss kārtībā? — dzirdēju Tamāras balsi. — Marek?
— Jā, mamma, viss kārtībā! — viņš sauca.
— Viss kārtībā, Tamāra! — es vienlaikus atbildēju. — Mēs tikai runājam par to, kā jūsu dēls ļauj jums mani aprunāt man aiz muguras!
— Anna!
Durvis vēra vaļā. Priekšā stāvēja vīramāte.
— Ko tu runā? — viņa iesoļoja istabā. — Kas notiek?
— Nekas, mamma, ej pie sevis, lūdzu.
— Nē. Apspriedīsim visu! Tagad! Kā jūs uzskatāt, ka esmu nevērtīga mājsaimniece? Ka es nemāku gatavot, tīrīt, mazgāt?
— Anna, tu visu nepareizi saprati, — mēģināja mani satvert Tamāra, bet es atrautos.
— Es visu labi sapratu! Jūs gribat, lai jūsu dēliņš atrastu citu, kas darītu visu ko jums kārojas?
— Pietiek! Es vairs nevaru! Jūs abas… jūs vienkārši… — viņš apklusa.
Iestājās klusums. Tikai pulksteņa tikšķēšana pie sienas.
— Dēliņ… — sāka Tamāra.
— Nē, mamm, — viņš pacēla roku. — Annai ir taisnība. Tā vairs nevar turpināties.
Es skatījos uz vīru, neticot savām ausīm.
— Es jūs abas mīlu, — turpināja viņš. — Bet es vairs nevaru būt starp jums. Tas ir par traku.
— Dēliņ, es taču tikai gribēju…
— Zinu, mamma. Tu gribēji labāko. Bet tā ir mūsu ģimene ar Annu. Tev tas jāciena.
— Tu izvēlies viņu? — viņa jautāja.
— Kāpēc man jāizvēlas starp sievu un māti?
— Jo viņa vērš tevi pret mani!
— Nē, mamma. Tu vērs mani pret viņu. Un tas jāpārtrauc.
Vīramāte pagriezās un aizvēra durvis. Es stāvēju, nezinu, ko teikt. Mareks nekad agrāk tā nav runājis ar viņu.
— Marek…
— Ne tagad, — noguris pamāja ar roku. — Dod man laiku.
Viņš izgāja no istabas, atstājot mani vienu. Es dzirdēju, kā viņš pieklauvē pie mātes durvīm. Kluss sarunu troksnis aiz slēgtām durvīm.
Es gāju gulēt viena. Mareks tā arī neatgriezās — nakšņoja viesistabā uz dīvāna. No rīta dzīvoklis bija kluss. Tamāra neizgāja no savas istabas. Mareks klusējot dzēra kafiju virtuvē.
— Sveiks, — es apsēdos pretī.
— Sveika, — viņš necēla acis.
— Kā tev iet?
— Normāli.
Mēs noklusējām. Šis klusums spieda vairāk nekā vakardienas sarunas.
— Mums jāparunā.
— Zinu, — beidzot paskatījās uz mani. — Māte krāmē lietas.
Es sasalu.
— Ko?
— Viņa brauc pie tantes Valijas. Saka, ka nevēlas traucēt.
Es negribēju šādu beigas. Jā, vīramāte bieži pārspīlēja, bet izraidīt viņu…
—Marek, klausies, es ne…
— Nē, Anna, tā būs labāk. Visām pusēm.
— Bet tā taču ir tava māte!
— Un mana sieva, — viņš vāji pasmaidīja. — Mēs vakar daudz runājām. Viņa pati izlēma. Sacīja, ka saprot — mums jādzīvo atsevišķi.
Lasi vēl: Sieviete no Latgales laukiem dalās pieredzē kā ir dzīvot kopā ar vecākiem 41 gada vecumā
Es nezināju, ko just. Atvieglojumu?
— Es negribēju, lai tā sanāk, — čukstēju.
— Zinu. Bet varbūt tā ir uz labu? — Mareks paņēma mani aiz rokas. — Mēs beidzot varēsim būt vienkārši ģimene. Bez šī pastāvīgās spriedzes.
Tajā brīdī virtuvē ienāca Tamāra. Es sēdēju, gaidot jaunu vētru, bet viņa izskatījās mierīga.
— Labrīt, — viņa ielēja sev tēju un apsēdās blakus mums.
— Labrīt, — mēs kopā atbildējām.
Mēs klusējot dzērām tēju, it kā nekas nebūtu noticis. Bet kaut kas bija mainījies. Gaisā virmoja dīvaina miers.
— Anna, — beidzot runāja svainīte. — Man jāatvainojas.
Es gandrīz aizrāvos.
— Es nebija taisnīga pret tevi, — viņa turpināja. — Droši vien man bija grūti pieņemt, ka mans dēls tagad pieder citai sievietei.
— Mamm… — sāka Mareks.
— Nē, dēliņ, ļauj man pabeigt, — viņa paskatījās uz mani. — Tu esi laba sieva. Vienkārši dari lietas savādāk, ne tā, kā es esmu pieradusi. Un zini… tas ir normāli.
Es nevarēju noticēt savām ausīm. Tamāra, kura vienmēr bija pārliecināta par savu taisnību, atzina, ka kļūdījusies?
— Paldies, — es varēju tikai pateikt. — Es arī biju nepareiza. Man vajadzēja vairāk jūs uzklausīt.
Tamāra pasmaidīja. Pirmoreiz trijos gados viņas smaids bija patiess.
—Es uz laiku braukšu pie Valentīnas, — viņa teica. — Jums vajag telpu.
— Jūs varat palikt, — es pārsteigta pateicu, bet sapratu, ka runāju patiesi.
— Nē, Anna, — viņa pamāja ar galvu. — Marekam laiks iemācīties dzīvot bez mammas norādēm. Man — neiejaukties jūsu dzīvē.
Pēc nedēļas Tamāra pārcēlās. Dīvaini, bet dzīvoklis bez viņas šķita tukšs. Mēs ar vīru pieradām dzīvot divatā — patiesi, bez skatīšanās uz trešo cilvēku.
— Zini, — reiz Mareks teica, apskaujot mani dīvānā, — mamma zvana. Viņa saka, ka viņai viss ir labi. Tante Vaļa ir sajūsmā par viņas sabiedrību.
— Es priecājos, — es patiesi atbildēju. — Varbūt uzaicināsim viņu uz vakariņām šajās brīvdienās?
Mareks pārsteigts paskatījās uz mani.
— Tiešām? Tu gribi?
— Jā, — es pamāju. — Viņa ir tava mamma. Un, zini, bez viņas pastāvīgas klātbūtnes man pat reizēm viņas pietrūkst.
Viņš pasmējās un ciešāk apņēma mani.
— Tikai atceries — es gatavošu vakariņas pēc savas receptes. Un kāposti būs tādi, kā es mīlu.
— Esmu drošs, viņai patiks, — iesmējās Mareks.
Tamāra atbrauca sestdienā ar pīrāgu. Mēs vakariņojām, runājām un — pirmo reizi ilgi — smējāmies kopā. Bez spriedzes, bez slēptām jūtām.
— Par mums, — pacēla glāzi vīramāte. — Par to, lai iemācītos cienīt viens otra robežas.
Mēs skandinājām. Mūsu ģimenē sāka kaut kas jauns. Kaut kas īsts. Pēc pusgada Tamāra joprojām dzīvoja pie tantes Vaļas. Viņa ciemojās pie mums reizi nedēļā — ne lai pārbaudītu, bet vienkārši apciemot. Es beidzot sapratu: dažreiz vajag dzirdēt klusās sarunas aiz aizvērtām durvīm, lai sāktu īstu dialogu. Dažreiz jānonāk līdz galam, lai redzētu jaunu sākumu.
Mareks vairs nebija iespiests starp divām sienām. Es vairs nejutos kā sveša savā mājā. Bet Tamāra … šķiet, viņa beidzot pieņēma, ka viņas dēls ir izaudzis. Un zini ko? Tagad, kad viņa slavē manu zupu, es pilnīgi zinu — tas ir patiesi.
