— Dēliņ… — sāka Tamāra.
— Nē, mamm, — viņš pacēla roku. — Annai ir taisnība. Tā vairs nevar turpināties.
Es skatījos uz vīru, neticot savām ausīm.
— Es jūs abas mīlu, — turpināja viņš. — Bet es vairs nevaru būt starp jums. Tas ir par traku.
— Dēliņ, es taču tikai gribēju…
— Zinu, mamma. Tu gribēji labāko. Bet tā ir mūsu ģimene ar Annu. Tev tas jāciena.
— Tu izvēlies viņu? — viņa jautāja.
— Kāpēc man jāizvēlas starp sievu un māti?
— Jo viņa vērš tevi pret mani!
— Nē, mamma. Tu vērs mani pret viņu. Un tas jāpārtrauc.
Vīramāte pagriezās un aizvēra durvis. Es stāvēju, nezinu, ko teikt. Mareks nekad agrāk tā nav runājis ar viņu.
— Marek…
— Ne tagad, — noguris pamāja ar roku. — Dod man laiku.
Viņš izgāja no istabas, atstājot mani vienu. Es dzirdēju, kā viņš pieklauvē pie mātes durvīm. Kluss sarunu troksnis aiz slēgtām durvīm.
Es gāju gulēt viena. Mareks tā arī neatgriezās — nakšņoja viesistabā uz dīvāna. No rīta dzīvoklis bija kluss. Tamāra neizgāja no savas istabas. Mareks klusējot dzēra kafiju virtuvē.
— Sveiks, — es apsēdos pretī.
— Sveika, — viņš necēla acis.
— Kā tev iet?
— Normāli.
Mēs noklusējām. Šis klusums spieda vairāk nekā vakardienas sarunas.
— Mums jāparunā.
— Zinu, — beidzot paskatījās uz mani. — Māte krāmē lietas.
Es sasalu.
— Ko?
— Viņa brauc pie tantes Valijas. Saka, ka nevēlas traucēt.
Es negribēju šādu beigas. Jā, vīramāte bieži pārspīlēja, bet izraidīt viņu…
—Marek, klausies, es ne…
— Nē, Anna, tā būs labāk. Visām pusēm.
— Bet tā taču ir tava māte!
— Un mana sieva, — viņš vāji pasmaidīja. — Mēs vakar daudz runājām. Viņa pati izlēma. Sacīja, ka saprot — mums jādzīvo atsevišķi.
Lasi vēl: Sieviete no Latgales laukiem dalās pieredzē kā ir dzīvot kopā ar vecākiem 41 gada vecumā
Es nezināju, ko just. Atvieglojumu?
— Es negribēju, lai tā sanāk, — čukstēju.
— Zinu. Bet varbūt tā ir uz labu? — Mareks paņēma mani aiz rokas. — Mēs beidzot varēsim būt vienkārši ģimene. Bez šī pastāvīgās spriedzes.
Tajā brīdī virtuvē ienāca Tamāra. Es sēdēju, gaidot jaunu vētru, bet viņa izskatījās mierīga.
— Labrīt, — viņa ielēja sev tēju un apsēdās blakus mums.
— Labrīt, — mēs kopā atbildējām.
Mēs klusējot dzērām tēju, it kā nekas nebūtu noticis. Bet kaut kas bija mainījies. Gaisā virmoja dīvaina miers.
— Anna, — beidzot runāja svainīte. — Man jāatvainojas.
Es gandrīz aizrāvos.
— Es nebija taisnīga pret tevi, — viņa turpināja. — Droši vien man bija grūti pieņemt, ka mans dēls tagad pieder citai sievietei.
— Mamm… — sāka Mareks.
— Nē, dēliņ, ļauj man pabeigt, — viņa paskatījās uz mani. — Tu esi laba sieva. Vienkārši dari lietas savādāk, ne tā, kā es esmu pieradusi. Un zini… tas ir normāli.
Es nevarēju noticēt savām ausīm. Tamāra, kura vienmēr bija pārliecināta par savu taisnību, atzina, ka kļūdījusies?
— Paldies, — es varēju tikai pateikt. — Es arī biju nepareiza. Man vajadzēja vairāk jūs uzklausīt.
Tamāra pasmaidīja. Pirmoreiz trijos gados viņas smaids bija patiess.
—Es uz laiku braukšu pie Valentīnas, — viņa teica. — Jums vajag telpu.
— Jūs varat palikt, — es pārsteigta pateicu, bet sapratu, ka runāju patiesi.
— Nē, Anna, — viņa pamāja ar galvu. — Marekam laiks iemācīties dzīvot bez mammas norādēm. Man — neiejaukties jūsu dzīvē.
Pēc nedēļas Tamāra pārcēlās. Dīvaini, bet dzīvoklis bez viņas šķita tukšs. Mēs ar vīru pieradām dzīvot divatā — patiesi, bez skatīšanās uz trešo cilvēku.
— Zini, — reiz Mareks teica, apskaujot mani dīvānā, — mamma zvana. Viņa saka, ka viņai viss ir labi. Tante Vaļa ir sajūsmā par viņas sabiedrību.
— Es priecājos, — es patiesi atbildēju. — Varbūt uzaicināsim viņu uz vakariņām šajās brīvdienās?
Mareks pārsteigts paskatījās uz mani.
— Tiešām? Tu gribi?
— Jā, — es pamāju. — Viņa ir tava mamma. Un, zini, bez viņas pastāvīgas klātbūtnes man pat reizēm viņas pietrūkst.
Viņš pasmējās un ciešāk apņēma mani.
— Tikai atceries — es gatavošu vakariņas pēc savas receptes. Un kāposti būs tādi, kā es mīlu.
— Esmu drošs, viņai patiks, — iesmējās Mareks.
Tamāra atbrauca sestdienā ar pīrāgu. Mēs vakariņojām, runājām un — pirmo reizi ilgi — smējāmies kopā. Bez spriedzes, bez slēptām jūtām.
— Par mums, — pacēla glāzi vīramāte. — Par to, lai iemācītos cienīt viens otra robežas.
Mēs skandinājām. Mūsu ģimenē sāka kaut kas jauns. Kaut kas īsts. Pēc pusgada Tamāra joprojām dzīvoja pie tantes Vaļas. Viņa ciemojās pie mums reizi nedēļā — ne lai pārbaudītu, bet vienkārši apciemot. Es beidzot sapratu: dažreiz vajag dzirdēt klusās sarunas aiz aizvērtām durvīm, lai sāktu īstu dialogu. Dažreiz jānonāk līdz galam, lai redzētu jaunu sākumu.
Mareks vairs nebija iespiests starp divām sienām. Es vairs nejutos kā sveša savā mājā. Bet Tamāra … šķiet, viņa beidzot pieņēma, ka viņas dēls ir izaudzis. Un zini ko? Tagad, kad viņa slavē manu zupu, es pilnīgi zinu — tas ir patiesi.
