Mani sāka uzskatīt par sievieti, kuru nenoslogo morāles principi. Tas ir tā, it kā es gulētu ar visiem puišiem mūsu birojā. Tikmēr mans slepenais pielūdzējs turpināja ik pēc divām nedēļām sūtīt man pušķi. Viņš man dāvina ziedus, un ar katru pušķi kolēģi uz mani skatās ar arvien lielāku nosodījumu. Tas ir vienkārši briesmīgi! Un nekad nebija ne piezīmes, ne mājiena par to, kas tas varētu būt.
Bet pēc trim mēnešiem kurjers man atnes pušķi, un tajā ir maza zīmīte ar piedāvājumu tikties sestdien kafejnīcā. Es, jau gandrīz izmisumā dzīta no šīm dīvainajām, kas zina, kura uzmanības zīmēm, laimīgi piekritu. Noteiktajā laikā ierodos kafejnīcā, un tur mani sagaida mūsu sistēmas administrators! Pieticīgs un nesabiedrisks puisis. Strādā uz pusslodzi, nāk divas vai trīs reizes nedēļā.
Es noteikti nebūtu domājis par šo puisi! Bet šis vīrietis absolūti nav mans tips, un es šobrīd nemeklēju attiecības. Tāpēc es visu godīgi paskaidroju. Es lūdzu, lai viņi man vairs nesūta ziedus, pretējā gadījumā es jūtos neveikli. Vīrietis pamāja ar galvu un pat piekrita maniem argumentiem, un tā mēs šķīrāmies. Un pirmdien viņš visam birojam pateica, ka tagad esmu viņam parādā!
Viņš iztērēja naudu par mani, un es to pieņēmu! Kā es nevarēju pieņemt ziedus, es nezinu. Pirmo reizi es gribēju to darīt, bet kurjers man paskaidroja, ka par visu jau ir samaksāts, un, ja es nepaņemšu ziedus, viņam būs problēmas.
Lasi vēl: Pēc grūtas cīņas aizsaulē devies populāra seriāla režisors – viņš vēlējās, lai atvadas būtu klusas
Bija arī kauns pušķus izmest. Es nekad tos nenesu mājās, viņi vienmēr stāvēja uz mana galda. Komanda uzreiz sadalījās: puse domā, ka man kā godīgai sievietei jāatdod nauda, ko sistēmas administrators man iztērēja, jo neplānoju ar viņu tikties, bet otra puse domā, ka tā bija dāvana, kas tas nozīmē, ka es nevienam neesmu neko parādā. Darbs kļuva vēl neērtāks. Es vēlos, lai es nezinātu, kas to dara.
