Pirms divām nedēļām es stāvēju uz drēgnā stacijas perona un vēlēju Jānim visu to labāko ceļā. Viņa rokās bija milzīga sporta soma, piebāzta ar siltām drēbēm un pārtiku. Viņš devās „peļņā” uz vērienīgu būvobjektu Kurzemes pusē.
Jānis solīja, ka šis darbs beidzot ļaus mums tikt galā ar iekrātajiem parādiem un varbūt pat atlikt pirmajai iemaksai savam mājoklim.
— Kristīn, neskumsti, — viņš iedeva man buču uz pieres ar tādu mierīgu, pat nedaudz attālinātu maigumu. — Tikai trīs mēneši. Toties sakārtosim dzīvi. Sakari tur objektā būs briesmīgi – dziļi mežos, metāla konstrukcijas visapkārt. Zvanīšu, kad sanāks iziet līdz šosejai. Tu galvenais gaidi.
Un es gaidīju. Dzīvoju kā uzticamais stāstu varonis, kurš neizlaiž telefonu no rokām pat uz mirkli. Jānis zvanīja reti – reizi dažās dienās. Tie vienmēr bija videozvani, taču kamera nekad neieslēdzās. „Kaut kas nogļučīja ar telefonu”, viņš vienmēr taisnojās.
— Internets te knapi velk, Kristīn, — viņa balss skanēja caur dīvainiem traucējumiem. — Mīlu tevi, ilgojos. Viss, jāskrien, brigadieris sauc!
Es ticēju. Pat lepojos ar viņu. Mans vīrs ir ģimenes balsts, kurš pacieš neērtības mūsu kopīgās nākotnes vārdā. Es taupīju uz katru sīkumu, lai tikai neaiztiktu ne centu no tās naudas, ko viņš it kā smagi pelnīja tālajā objektā.
Negaidītais zvans, kas apgrieza pasauli kājām gaisā
Vakar diena sākās pavisam parasti. Es biju darbā, kad piezvanīja mamma. Viņas balss skanēja klusu un saspringti, it kā viņa baidītos no katra vārda, ko tūlīt teiks.
— Kristīn, vai tu šobrīd sēdi? — Mammu, kas noticis? Vai tētim viss kārtībā? — Ar tēti viss labi. Bet, Kristīn… Es šobrīd esmu tirdzniecības centrā Rīgā, Pārdaugavas pusē. Atbraucu pēc jauna mēteļa… Un es te nupat redzēju Jāni.
Es iesmējos – tas bija nervozs un neticības pilns smiekls. — Mammu, tev izlikās! Jānis ir Kurzemē, lauku vidū pie jauna vēja parka. Viņš šobrīd vai nu guļ pēc smagas maiņas, vai ir augšā uz konstrukcijām.
— Meitiņ, — viņa mani krasi pārtrauca. — Es viņu pazīstu daudzus gadus. Es pazīstu viņa gaitu, zinu to pelēko jaku. Tas bija viņš. Viņš sēdēja kafejnīcā ar kādu jaunu sievieti. Un… viņi stūma bērnu ratiņus.
Pasaule tajā brīdī vienkārši apstājās. Tā kļuva plakana un bezskaņas. Es atprasījos no darba, aizbildinoties ar sliktu pašsajūtu, un ielecu taksometrā. Visu ceļu es spītīgi zvanīju Jānim. Atbildē – „telefons ir izslēgts vai atrodas ārpus uztveršanas zonas”. Protams. Viņš taču ir „objektā”.
Sastapšanās pie kinozāles
Mamma mani gaidīja pie tirdzniecības centra ieejas – viņa bija bāla un manāmi uztraukusies. — Viņi nupat iegāja uz kino seansu, — viņa nočukstēja. — Tam vajadzētu beigties pēc kādām piecpadsmit minūtēm.
Mēs gaidījām. Es slēpos aiz reklāmas stenda, jūtoties kā sliktas filmas varone. Zāles durvis atvērās, un cilvēki sāka plūst ārā. Un tad es ieraudzīju viņu. Savu „strādnieku”. Savu varoni. Viņš nāca zem rokas ar meiteni, kurai varētu būt kādi divdesmit pieci gadi. Viņa bija pamanāmi gaidībās. Bet blakus Jānis stūma ratiņus ar mazu meitenīti.
Viņš neizskatījās pēc noguruša būvnieka. Viņš izskatījās atpūties, mierīgs un laimīgs. Viņš smaidīja šai sievietei tā, kā man nebija smaidījis jau ļoti sen. Viņš noliecās un maigi viņu samīļoja.
Tajā brīdī es iznācu no savas slēptuves. — Sveiks, Jāni! Kā sokas Kurzemes objektā? — es teicu pietiekami skaļi.
Viņš pacēla acis, un viņa seja vienā mirklī kļuva pelēka. Viņš burtiski sastinga pie ratiņiem. — Kristīne?.. Tu… ko tu te dari? — Es? Es sagaidu vīru no „komandējuma”. Tu gan ātri esi atpakaļ. Ar helikopteru atlidoji?
Jaunā sieviete saspringa un neizpratnē skatījās uz mums abiem. — Jāni, kas šī ir? — viņa jautāja ar aizdomām. — Vai tā ir tā „māsa”, par kuru tu stāstīji, ka viņai vajadzīga palīdzība un atbalsts?
Es paskatījos viņai tieši acīs. — Māsa? Esmu viņa likumīgā sieva. Desmit gadus esam kopā. Un vispār viņam šobrīd būtu jābūt darbos citā Latvijas malā, lai nopelnītu mūsu kopējam mājoklim.
Divas dzīves vienā pilsētā
Jānis klusēja. Viņa gadiem būvētā paralēlā pasaule sabruka dažu sekunžu laikā. Izrādījās, ka visi viņa „peļņas braucieni” bija liela izrāde. Viņš nekur nebrauca. Viņš vienkārši dzīvoja divās mājās. Vienā rajonā – ar mani, otrā – ar viņu.
Un briesmīgākais nebija tikai nodevība. Izrādījās, ka naudu viņš nevis pelnīja, bet mērķtiecīgi tērēja no mūsu kopējiem iekrājumiem, paralēli noformējot ātros kredītus, par kuriem es pat nenojautu. Viņš uzturēja šo otru dzīvi uz manas taupības rēķina.
Es vienkārši pagriezos un aizgāju. Mamma man sekoja. Aiz muguras palika kliedzieni un liela drāma, bet man tajā brīdī bija pilnīgi vienalga.
Ko šī situācija mums māca par attiecībām un uzticēšanos?
Šis stāsts nav tikai par vienu neuzticību, bet gan par to, cik svarīgi ir saglabāt modrību un veselīgu kritiku pat vistuvākajās attiecībās. Lūk, dažas būtiskas atziņas, ko vērts ņemt vērā:
Saziņa un tās kvalitāte: Mūsdienu tehnoloģiju laikmetā attaisnojums „nav sakaru” vai „kamera nedarbojas” ilgākā laika posmā ir nopietns signāls. Ja partneris izvairās no tiešas saziņas un slēpj savu apkārtni, tam parasti ir iemesls.
Atklātība ir drošu attiecību pamats.
1. Ja ģimenē viens partneris dodas peļņā, bet kopējais finanšu stāvoklis nevis uzlabojas, bet kļūst neskaidrāks, ir vērts uzdot jautājumus. Kopēja pārskatāmība budžetā nav neuzticēšanās izpausme, bet gan kopēja atbildība par nākotni.
2. Cilvēki bieži vien izvēlas ticēt tam, ko vēlas dzirdēt, ignorējot acīmredzamus faktus. Ja dzīvesstāsts sāk izskatīties pēc filmas scenārija, ir vērts pārbaudīt faktus ātrāk, nevis ļaut meliem augt gadiem ilgi.
3. Cilvēki, kuri spēj uzturēt tik vērienīgu krāpšanu, bieži vien neizjūt parasto vainas apziņu. Šādās situācijās garas sarunas reti palīdz – svarīgāk ir rīkoties savās interesēs, pārtraukt toksiskas saites un sākt rūpēties par savu emocionālo un finansiālo drošību.
Šis gadījums atgādina, ka patiesība agrāk vai vēlāk nāk gaismā. Galvenais ir nevis skumt par pazaudēto laiku, bet gan novērtēt brīdi, kad acis ir atvērušās, lai beidzot sāktu dzīvot savu, nevis kāda cita izdomātu dzīvi.
Vai jūs kādreiz esat jutuši, ka partnera teiktais nesaskan ar realitāti? Kā jūs rīkojāties šādā situācijā? Dalieties pārdomās komentāros!
