Ir laimīgi vārdi, un ir nelaimīgi vārdi. Tas ir vēsturisks fakts. To vienkārši vajag atcerēties. Ir vārdi, kas sakrāli tiek uzskatīti ne gluži par sliktiem, bet smagiem
Piemēram, vārds Salvis, vārds Jurģis zēniem. Jā, arī vārds Konstantīns, Kārlis, Leons. Es nesaku, ka tie ir slikti vārdi, nē. Bet daudziem cilvēkiem ar šiem vārdiem ir, papildus savam liktenim, kas bieži vien nav vienkāršs, vēl arī šī skaņas vibrācija — šī vārda vibrācija ir smaga, saspringta. No sieviešu vārdiem, starp citu, tādi paši smagie ir, piemēram, Lilija, Liliāna, Melānija, Irēna, Nikola — ļoti smagi vārdi.
Tāpēc, ja jums ir izvēle, un es ceru, ka jums tāda ir — tagad, paldies Dievam, ar vārdu izvēli viss ir kārtībā — nelieciet meitenēm šādus vārdus. Izvairieties no sarežģītiem vārdiem, kas piesaistīti kādai, teiksim, sociālistiskai vai paranormālai tēmai, kad bērnus nosauca par godu kādai uzvarai vai kādam vēsturiskam notikumam, vai arī par godu kādam revolucionāram aspektam. No tā vajadzētu izvairīties, jo vārds tomēr ir ļoti svarīga cilvēka dzīves daļa.
Vēlāk laiki mainās, un cilvēkam šī tēma var kļūt pilnīgi neatbilstoša. Piemēram, Danilela, Vivjēna, Sabrina, Reičela — bieži tagad bērnus sauc šādi, īpaši pēc seriāla varones. Bet agrāk to nemaz nezināja. Mamma saka: “Nu labi, tas taču ir tikai joks, kāds kaitējums?” Vai drīkst tā darīt? To, protams, katrs vecāks lemj pats. Protams, drīkst saukt, kā grib, bet nevajag aizmirst, kur bērns dzīvo, kādos platuma grādos, kādas ir šīs zemes vibrācijas. Lai vārds, piemēram, “Izaura”, kaut kur Latvijā neizklausītos kā vienkāršs joks.
Ir vēl viens svarīgs iemesls, kāpēc cilvēki maina vārdu — tas ir psiholoģisks. Kad cilvēks nespēj pieņemt kādu savu daļu. Piemēram, sieviete vārdā Elizabete bieži sevi sāk dēvēt par “Elīzu” — tas ir saīsinājums. Šis īsais “Elīza” viņai ir kā viņas paša pieņemtā daļa.
Es parasti iesaku — ja dzīvē nekas neiet kā vajag, ja cilvēks atnāk un saka: “Viss, esmu izlēmusi, šis vārds man neder.” Piemēram, sievieti nosaukuši par Līgu, un viņa saka: “Es dzīvoju, bet saprotu, ka no mums aizgāja tēvs, viņa nākamo sievu sauca Līga, viņai bija meita, viņi viņu nosauca Līgu, un arī mani sauc Līga. Katru reizi, kad par to domāju, man kļūst ne visai labi no sava vārda. Es jau trīs reizes esmu no tā garīgi atteikusies.”
Lasi vēl: Ciematā suns ieraudzīja kādu kaimiņu pamestajā mājā, kādu kas pastāvīgi biedēja vectēvu Valdi
Kā pareizi rīkoties? Patiesībā pareizi dara, kad bērnu kristot, viņam dod vēl vienu vārdu — tātad, teiksim, pasaulē viņa ir Līga, bet baznīcā viņai ir cits vārds piemēram Ieva. Tas strādā, jo dzīve ir gara, un, ja uz cilvēku tiek veikta, nedod Dievs, kāda maģiska iedarbība, tā tiek veikta uz pasaulīgo vārdu, bet baznīcas vārdu neviens nezina. To vajadzētu paturēt noslēpumā, citādi dubultvārda jēga zūd.
Lasi vēl: Nopirkām lielu māju Ķekavā, bet mūs piemānīja – stāstu visu, kas notika
Es pilnībā nemainītu vārdu. Ja man jautātu manu viedokli — piemēram, cilvēks bija Sandis, un pēkšņi kļuva par Salvi — es drīzāk ieteiktu piešķirt otro vārdu, nekā nomainīt vārdu pavisam. Ir jāsaprot – vārds ir tas, kas mums tiek dots no dzimšanas, ar to nedrīkst jokot. Pirms dod bērnam vārdu ir kaut nedaudz tas jāizpēta, jāiztulko. Jāpadomā par to kāda ir šī vārda vēsture, kā tas skanēs citās valstīs.
Vārds, lai arī šķiet tikai skaņu virkne, patiesībā ir kā neliels likteņa atspulgs. Katru reizi, kad mēs kādu saucam vārdā, mēs it kā pieskaramies viņa dzīves pavedienam — maigāk vai skarbāk, atkarībā no tā, ko šis vārds nes sevī. Seriāli nāk un aiziet, modes mainās, bet cilvēka vārds paliek viņam līdzi visu mūžu.
Tāpēc, izvēloties bērnam vārdu — vai tas būtu iedvesmots no varones, kas pārvarēja visu, vai no tēla, kas lika mums smieties — ir vērts apstāties un padomāt: kādu stāstu mēs vēlamies ielikt šajā vārdā? Jo reizēm viens īstais vārds spēj kļūt par paša cilvēka likteņa sākumu.
