Par anekdotes varoni var kļūt ikviens. To apliecina arī stāsti ko bieži dzirdam. Tie pierāda, ka gan randiņš, gan kāzu apmeklējums var kļūt par neizsīkstošu kuriozu avotu
Mēs vēlreiz pārliecinājāmies — nevienā komēdijā neizdomās to, kas notiek dzīvē. Padalīsimies ar dažiem stāstiem no dzīves. 1. Trāpījās īgns taksists. Braucam, un viņš jautā: “Kāpēc jūsu pilsētā visi saka ‘jā-jā-jā’ vai ‘nē-nē-nē’? Ar vienu ‘nē’ nepietiek, vai?” Es atbildēju: mēs tā nerunājam. Piebraucam pie mājas, viņš jautā: “Te jānogriežas?” Es ātri atbildu: “Jā-jā-jā!” Nu ko, pati par sevi pasmējos.
2.Mūs ar vecākiem uzaicināja uz kāzām pie attāliem radiem. Es ierados pirmais, cilvēku — jūra, un vēl kaut kāda tanīte prasa: “Dēliņ, tu mani atceries?” “Protams,” — es sacīju nevainīgi. Es jau biju paspējis iziet uz skatuves un apsveikt jaunlaulātos, nofotografēties ar kādu piemiņai, paēst salātiņus, kad pēkšņi zvana tēvs: “Kur tu esi? Mēs tevi jau stundu gaidām.” Izrādījās, ka es sajaucu banketu zāli un atnācu uz svešām kāzām. Bet jāsaka — salātiņi bija gardi.
Kad vēlies pajokot, bet joks neizdodas
3.Kādreiz stāvēju liftā ar pieciem nepazīstamiem cilvēkiem. Pēdējā brīdī pieskrēja kāda sieviete, bet, tā vietā lai aizturētu durvis, visi vienkārši stāvēja un skatījās, kā tās aizveras tieši viņai deguna priekšā. Mjā, neērti. Nolēmu pajokot: “Ko nu, viņa man nekad nav patikusi.” Domāju, ka ļaudis pasmiesies, bet tā vietā visu ceļu līdz 10. stāvam valdīja klusums, un cilvēki uz mani skatījās kā uz svešo.
4.Sēdēju iepazīšanās lietotnē, un viens puisis jokojot uzrakstīja: “Kā mēs nosauksim savu pirmo bērnu?” Nu, es atbildēju, ka 5. klasē zaudēju derības savai labākajai draudzenei, un tagad man jānosauc savs pirmais bērns par Megatronu. Puisis uzreiz mani izdzēsa no sarakstes.
5.Naktī pamodos no dīvainām skaņām: it kā kāds dzied, it kā runā. Bet kas? Vīrs un dēls guļ un mierīgi krāc. Bet es taču dzirdu! Piecēlos, aizgāju pārbaudīt. Ieeju viesistabā. Un aina kā glezna: pulksten divi naktī, tumsa, dīvāna vidū guļ kaķis un skatās šovu. Tas netīšām bija uzgūlies uz pults un ieslēdzis televizoru. Un lai neizliktos netīši viņš arī sēdēja un skatījās. Varbūt mēs kaut ko par viņu vēl nezinām?
6.Man bija ap desmit gadiem. Vakarā devos mājās no drauga. Pēkšņi redzu debesīs lidojošu šķīvīti. Tā bija ovāls un spīdēja sudrabaini. Nekad vēl nebiju tik ātri skrējis. Domāju, ka svešie mani iesūks ar gravitācijas staru un aizvedīs uz savu planētu. Aizskrēju mājās, nobiedēju vecākus. Viņi izskrēja ārā un redzēja dirižabli. To palaida kāda firma kā savu preču reklāmu. Vecāki vēl ilgi smējās.
Laulība – tas ir grūti
7.Nolēmu, ka laiks ļaut sešgadīgajai meitai vienai pašai iet rotaļāties pagalmā. Viņa atgriežas no pastaigas un stāsta: “Es sadraudzējos ar zēniem, mēs laidāmies no kalniņa. Viens pat piedāvāja man precēties.” Jautāju: “Un ko tu viņam atbildēji?” Meita: “Es, mammu, neko neatbildēju. Es vienkārši apsēdos viņam virsū un nobraucu ar viņu no kalniņa.” Es saku: “Kāpēc? Viņam taču bija grūti, droši vien.” Meitas atbilde: “Lai uzreiz zina, ka laulība — tas ir grūti.”
8.Mēs kā jaunlaulātie aizgājām uz kafejnīcu. Viņu kafija bija tik rūgta, ka to neglāba pat trīs porcijas saldā krējuma un pieci cukura gabaliņi. Atzīties vīram savās grūtībās man bija neērti. Bet mans vīrs tajā laikā mani fotografēja un nejauši aizķēra krūzīti. Kafija izlija. Es nopriecājos: urā, esmu izglābta! Bet tad vīrs atgriežas ar jaunu krūzīti — kā atvainošanos. Viņš tik ļoti centās manis dēļ, ka nācās dzert kafiju līdz galam.
9.Man gadījās ļoti neveikls pārpratums valodas barjeras dēļ. Sarunājos ar savu profesoru no Taizemes un viņa sievu. Jautāju sievietei: “Vai jums ir brāļi vai māsas?” Viņa: “Jā, man ir vecākais brālis.” Viņas vīrs iejaucas: “Viņas brālis — tēvs.” Es pārjautāju: “Piedodiet, kurš ir tēvs?” Vīrs paskaidro: “Viņas tēvs.” Es mazliet šokā: “Viņas brālis ir viņas tēvs?” “Jā,” — viņi abi atbild. Izrādījās, ka sievietes vecākais brālis ir priesteris, bet viņa — viņa draudzes locekle.
Lai vēl: Suns gulēja uz sliedēm un nemēģināja aizbēgt, pieejot tuvāk sapratām iemeslu
Kāpēc naktī tikai zēniem jāceļas
10.Reiz es bērnībā jautāju pieaugušajiem: “Kāpēc nav pamperu lieliem zēniem, tikai lielām meitenēm? Visur redzu reklāmas, kur rakstīts, ka var mierīgi gulēt visu nakti. Bet zēniem jāceļas uz tualeti. Tā nav taisnīgi!” Vecāki ļoti smējās. Vienkārši 6 gadu vecumā es domāju, ka pamperi un ieliktnīši ir viens un tas pats.
11.Vienu nakti devos uz tualeti. Mēs dzīvojam privātmājā. Ceļš ved gar virtuvi, un pēkšņi dzirdu jocīgu skaņu. Ļoti draudīgu. Mana kāja čībā sastinga. Pagriežos, un mēnessgaismā redzu — uz grīdas kaste. Un no kastes nāk tās skaņas. Tad atcerējos, ka mums bija sasirgusi vista, un mamma to ienesusi siltumā. Ar vistu, starp citu, viss kārtībā, bet man vēl tagad bail vienai iet uz virtuvi.
12.Manam vīram ir divi numuri — darba un mājas. Tāpēc vīrs ir ierakstīts kā “Vīrs darba” un “Vīrs mājās”.
13.Tas gan bija sen. Es pirmo reizi devos uz banku, lai izņemtu naudu no konta. Nezināju, kā to izdarīt. Redzu — ļoti skaista konsultante. Izstāstīju problēmu, un viņa saka: “Dodiet man savu numuru.” Es plati pasmaidīju: nu jā, tāda skaista meitene vēlas ar mani iepazīties! Ātri nodiktēju savu telefona numuru un jautāju arī viņas. Viņa saka: “Es lūdzu konta numuru.” Nu jā, bija gan smieklīgi, gan nedaudz neērti.
