Kāds vecs un nevarīgs vīrs dzīvoja kopā ar savu dēlu, viņa sievu un viņu mazo dēlēnu, kurš bija viņa mazdēls. Viņa redze vairs nebija tik skaidra, rokas drebēja un nevarēja pienācīgi satvert karoti, solis arī vairs nebija tik raits kā jaunībā.
Katru vakaru visa ģimene kopīgi vakariņoja pie lielā ēdamgalda. Bet vectēvam ēšana bija diezgan apgrūtinoša, ņemot vērā viņa drebošās rokas un slikto redzi. Pupiņa ripoja nost no viņa karotes, krītot uz grīdas un galda. Kad viņš satvēra savu piena glāzi, tad piens lija pāri malām, jo rokas sāka drebēt vēl vairāk.
Dēls un viņa sieva kļuva arvien aizkaitinātāki, jo tas sāka notikt gandrīz katru vakaru.
“Mums kaut kas ir jādara ar vectēvu!” dēls teica savai sievai.
“Es tev piekrītu! Tas ir neizturami, ka katru vakaru ir jākopj viņa radītā nekārtību un netīrība, ” sieva piebalsoja.
Pāris izdomāja, ka vectēvam noliks istabas stūrī mazu galdiņu, kur viņš vienatnē varēs vakariņot.
Tā vectēvs sāka vakariņot viens, ar asarām acīs. Tā kā vectēvs bija saplēsis pāris šķīvjus un bļodas, tad dēla sieva viņam ēdienu pasniedza koka bļodā. Neskatoties uz to, vienīgais kādus vārdus laulātie dzīvesbiedri pārmija ar vectēvu bija par to, ka viņš atkal ir nometis dakšu vai izlējis pienu. Četrgadīgais dēlēns tajā visā noskatījās klusējot.
Vienā vakarā, pirms maltītes, dēls pamanīja, ka viņa mazais dēlēns spēlējas ar koka atgriezumiem un tāpēc mīļā tonī jautāja: “Ko tu tur taisi?” Mazais dēls pacēla acis, pavērās savā tēvā un tik pat jauki atbildēja: “Es taisu mazas koka bļodiņas tev un mammai, no kurām jūs varēsiet ēst, kad es izaugšu liels.” To pateicis, viņš atgriezās pie darba.
Šie vārdi abus vecākus satrieca un atstāja bez vārdiem. Pēc tam pār viņu vaigiem sāka līt asaras. Kaut neviens vārds netika pārmīts viņu starpā, abi saprata, kas ir jādara. Tajā vakarā dēls paņēma vecā tēva roku un aizvadīja viņu pie kopīgā ģimenes galda.
Kopš tās dienas vectēvs nekad vairs nevakariņoja viens. Kā arī abi laulātie vairs nemanīja ne dakšas nomešanu, ne piena izliešanu.
Avots: inspirationpeak.com
“Pārsteidzoša” līdzība ar stāstu par vectēva vešanu uz mežu ar ragaviņām .!.
lai ir liidziiba ar jau zinaamu staastu,tomeer staasts labs,un muusu vecie laudis ir veertiiba,vini ir pelniijusi visu to pasu,ko jaunie,pat vairaak,un par to ir sis staasts,iisaak sakot,man patika un aizkustinaaja no pirmajaam rindaam[bet raudaat neraudaaju,jo viss tacu beidzaas labi]