Kad par to runā ar cilvēkiem, kas te dzīvo jau gadiem, viņi saka, ka tas esot ērti — viss ir tuvu, nav jāiet tālu līdz veikaliem, ārstiem, bērnudārzam. Daudzi pat uzskata, ka šāda dzīves vide ir droša un funkcionāla.
Viņi saka: “Kamēr dzīvoklis ir silts, jumts netek un trolejbuss pietur blakus, viss ir labi.”
Tas ir pavisam cits skatījums uz komfortu — ne tik daudz romantika, cik praktiskums un pieradums.
Kāpēc šādas ēkas tika būvētas
Padomju laikā galvenā ideja bija:
izmitināt daudz cilvēku pēc iespējas ātrāk, izmantot maz zemes, nodrošināt infrastruktūru vienuviet. Tas nav stāsts par privātumu vai estētiku — tas ir stāsts par sistēmu un vajadzību.
Un šī pieeja vēl aizvien dzīvo — daudzi no šiem kompleksiem turpina pastāvēt gandrīz nemainīgi. Bet atmosfēra paliek atmiņā
Kad mēs gājām prom, Karmena teica, ka viņai galvā palikusi sajūta, ka šī ēka ir kā liels organisms — elpo, kustas, dzīvo ar simtiem cilvēku vienā ķermenī. Tikai bez logiem dvēselei.
Un, varbūt, tieši tāpēc šīs vietas reizēm liek uzdot jautājumus par to, ko nozīmē “mājas”:
Vai tās ir sienas?
Vai tā ir gaisma?
Vai tā ir telpa, kur tu vari būt tu pats?
Un atbilde, protams, katram ir cita.
Kā mēs jutāmies pēc pirmās pastaigas
Kad beidzot izkļuvām ārā no šī milzīgā pagalma, mēs abi kādu brīdi vienkārši gājām klusējot. Kaut kāda dīvaina sajūta bija palikusi — ne gluži bailes, bet spiediens. It kā tu būtu pabijis vietā, kas pastāv pati par sevi, bez nepieciešamības pēc ārpasaules. Karmena teica, ka tas atgādina nelielu pilsētu pilsētas iekšienē — tādu kā “telpa, no kuras var neiziet nedēļām”.
Un tiešām — ja viss jau ir šeit, kāpēc doties ārā?
Bet tajā pašā laikā kaut kas pietrūkst. Gaisa, plašuma, skata uz horizontu, ne tikai logiem pret logiem. Tajā brīdī es sapratu, cik ļoti cilvēks pierod. Mēs, iespējams, to vairs nepamanām — bet Karmena pamanīja uzreiz.
Saruna ar vienu no iedzīvotājiem
Pie viena no izejas gaiteņiem mēs sastapām sievieti, kas dzīvo tur jau vairāk nekā divdesmit gadus. Viņa teica:
“Te viss ir kā kārtībā. Jā, tumšs, jā, maz vietas. Bet cilvēks pierod. Mums svarīgi, lai mājās ir silti un mierīgi.”
Tad viņa piebilda:
“Agrāk te visi viens otru pazina, skatījāmies, kas ienāk, kas iziet. Tagad viss mainījies — cilvēki nāk un iet. Daudz svešu seju.”
Tas iedeva vēl vienu slāni šai vietai. Tā nav tikai arhitektūra. Tā ir cilvēku dzīve, kas plūst, mainās, sakņojas vai izzūd.
Karmenas kultūršoks turpinās
Vēlāk, kad mēs devāmies uz kafejnīcu, Karmena jautāja:
“Bet vai cilvēki šeit ir laimīgi?”
Un tas bija jautājums, uz kuru nav īsas atbildes. Laime nav tikai saule vai telpa vai skats uz jūru. Dažiem tā ir drošība, citiem stabilitāte, kādam — savs stūrītis, lai kāds tas arī nebūtu.
Es teicu: “Zini, nav jau tā, ka cilvēki šeit nedomā par gaismu vai telpu. Bet realitāte bieži nosaka izvēli. Un, ja šeit ir mājoklis, tad tas ir mājoklis.”
Karmena pieklusa un tikai nodūra acis. Viņa saprata. Bet viņai vēl bija jāpielāgojas šim citādajam ritmam.
Kā šīs ēkas top stāsti
Interesanti ir tas, ka katrai kāpņu telpai, katram stāvam un pat katram logam ir sava dzīves vēsture — un tā dažreiz ir skaistāka par pašu konstrukciju. Vecmāmiņa, kas katru rītu dzird pāri skrienošu bērnu smieklus. Students, kas naktīs programmē pie mazā galdiņa. Ģimene ar jaunpienākušu bērnu, kas izkarina pirmo rotaļlietu pie ratiem kāpņu telpā.
Un tad šī telpa kļūst par dzīves fonu. Varbūt tā nav elpu aizraujoša, bet tā ir pazīstama.
Un pazīstamais vienmēr jūtas droši.
Kad vēlāk vakarā mēs atgriezāmies mājās, Karmena teica:
“Man šķiet, ka cilvēki šeit nav nelaimīgi. Viņi vienkārši ir pieraduši pie tā, kā ir.”
Un es domāju — tieši tā. Mēs visi dzīvojam pasaulēs, kas sākumā šķiet mazliet šauras, mazliet tumšas, mazliet neērtas, bet ar laiku tās kļūst par mūsu pasaulēm.
Jo cilvēks pielāgojas.
Cilvēks vienmēr atrod gaismu — pat tad, ja tai jāizlaužas cauri deviņu stāvu sienām.
