Cik vien uzmanīgi es nesaku saviem tuviniekiem, ka man žēl rožu pušķos, tik un tā tās dāvina. Mest ārā novītušus augus es nevaru, un katru reizi cenšos izglābt vismaz spraudeņus
Ja jums ir tāpat, dalos ar savu metodi, kā izaudzēt saknes rožu spraudeņiem, kas ņemti no dāvinātajiem pušķiem. Godīgi teikšu uzreiz – neviens sevi cienošs dārznieks neapgalvos, ka šajā procesā viņa ieteikumi sniegs 100% panākumus. Tāpēc arī es tikai parādīšu, manuprāt, visveiksmīgāko pieredzi.
Darba gaitā mums būs nepieciešams: sakņu stimulators, vermikulīts, ūdens, trauki siltumnīcas imitācijai un pati roze. Vermikulīts ir dabīgs minerāls, kas pieder pie hidratētu magnija-alumīnija-dzelzs silikātu grupas. 🌱
To iegūst, karsējot izejvielu (parasti slāņainu mīkstu akmeni) ļoti augstā temperatūrā. Karstumā tas izplešas vairākas reizes, kļūst viegls, porains un labi notur mitrumu. Tāpēc to plaši izmanto dārzkopībā un stādu audzēšanā.
Es siltumnīciņu izgatavoju no parasta vienreizējā glāzītes un lielākas plastmasas pudeles, kas kalpo kā vāciņš. Daži puķkopji sakņu stimulatoru aizstāj ar tautas līdzekļiem, bet es uzskatu, ka speciālais preparāts ne tikai neiespaidos maku, bet arī dos labāku rezultātu.
Attiecībā uz vermikulītu arī ir diskusijas starp dārzkopjiem. Daži apgalvo, ka vermikulīts augiem esot sliktāks par augsni, jo nesatur pilnvērtīgu barības elementu kompleksu. Taču, ja padomājam – ar ko roze barosies, ja tai vēl nav sakņu? Mūsu uzdevums ir tikai stimulēt to veidošanos un nekas vairāk.
Lasi vēl:Mums bija 18 gadu starpība, kas kļuva par mūžību… vai mums izdevās saglabāt attiecības
Barosim vēlāk, kad sakņu sistēma būs izveidojusies. Līdz tam nepieciešams tikai radīt labvēlīgus apstākļus dabiskajam procesam, un ar to vermikulīts tiek galā lieliski. Turklāt, kad sakņu sistēma parādās, no vermikulīta to izņemt ir vieglāk un bez traumām, bet no augsnes tas jau ir sarežģītāk.
Tā kā rožu spraudeņi ļoti ir pakļauti puvēm, es sākšu ar to, ka apleju vermikulītu ar verdošu ūdeni. Tas ļauj panākt sterilitāti. Kamēr tas atdziest, sagatavoju spraudeņus. Arī šeit man ir savs redzējums par procesu. Tradicionāli iesaka izmantot dzinuma vidusdaļu, aptuveni kā lodīšu pildspalvas garumā. Pēc maniem novērojumiem, daudz veiksmīgāk iesakņojas tieši galotnes daļas. Tāpēc tās arī izmantoju.
Paņemtajam spraudim virs pumpura ar šķērēm izdarīju taisnu griezumu, bet apakšā – slīpu. Lai samazinātu mitrumu iekšā siltumnīciņā, noņemu lapas, atstājot ne vairāk kā piecas uz katra spraudeņa.
Pēc tam sagatavoto materiālu iegremdēju sagatavotajā sakņu šķīdumā, kas pagatavots pēc instrukcijas. Šeit ļoti svarīgi ievērot devu. Maz zina faktu, ka to ieliekot par daudz tas spēj iedarboties kā herbicīds. Pēc noteiktā laika pāreju pie siltumnīcas veidošanas un tās piepildīšanas ar atdzisušo vermikulītu.
Tad iegremdēju spraudeņus un pārklāju tos ar vāciņu. Šādā veidā augi stāv apmēram 3–4 nedēļas. Pēc tam tos izņemu no vermikulīta un pārstādīju atsevišķos podiņos ar augsni – ja saknes jau ir izveidojušās.
Lūk, šādu vienkāršu metodi es izmantoju! Iesakņošanu kartupeļos, medū vai alvejas sulā uzskatu par rotaļāšanos. Protams, varbūt arī kļūdos. Kā jūs domājat?
