Tā kā rožu spraudeņi ļoti ir pakļauti puvēm, es sākšu ar to, ka apleju vermikulītu ar verdošu ūdeni. Tas ļauj panākt sterilitāti. Kamēr tas atdziest, sagatavoju spraudeņus. Arī šeit man ir savs redzējums par procesu. Tradicionāli iesaka izmantot dzinuma vidusdaļu, aptuveni kā lodīšu pildspalvas garumā. Pēc maniem novērojumiem, daudz veiksmīgāk iesakņojas tieši galotnes daļas. Tāpēc tās arī izmantoju.
Paņemtajam spraudim virs pumpura ar šķērēm izdarīju taisnu griezumu, bet apakšā – slīpu. Lai samazinātu mitrumu iekšā siltumnīciņā, noņemu lapas, atstājot ne vairāk kā piecas uz katra spraudeņa.
Pēc tam sagatavoto materiālu iegremdēju sagatavotajā sakņu šķīdumā, kas pagatavots pēc instrukcijas. Šeit ļoti svarīgi ievērot devu. Maz zina faktu, ka to ieliekot par daudz tas spēj iedarboties kā herbicīds. Pēc noteiktā laika pāreju pie siltumnīcas veidošanas un tās piepildīšanas ar atdzisušo vermikulītu.
Tad iegremdēju spraudeņus un pārklāju tos ar vāciņu. Šādā veidā augi stāv apmēram 3–4 nedēļas. Pēc tam tos izņemu no vermikulīta un pārstādīju atsevišķos podiņos ar augsni – ja saknes jau ir izveidojušās.
Lūk, šādu vienkāršu metodi es izmantoju! Iesakņošanu kartupeļos, medū vai alvejas sulā uzskatu par rotaļāšanos. Protams, varbūt arī kļūdos. Kā jūs domājat?
