Šis ir stāsts par kādreiz kuplo, sarkano rozi. Par Grigoriju un Iraidu. Un par mīlestību. Par vecu mīlestību
Grigorijam bija septiņdesmit divi gadi. Bet viņš strādāja! Jo pensija taču maza, sevi vajag uzturēt, vajag strādāt. No iepriekšējā darba viņu palūdza aiziet, jaunajiem deva ceļu. Un Grigorijs, inteliģents vientuļnieks ar baltu bārdiņu septiņdesmito gadu stilā, strādāja par portjē.
Tā arī atbildēja kaimiņiem: “Strādāju par portjē. Patīk darbs! Alga cienījama!”. Lai gan alga, godīgi sakot, bija nekāda. Bet portjē nomaļas pilsētiņas viesnīcā – tas ir koridorists. Cilvēks, kas nes čemodānus, uzrauga kārtību, pārbauda, lai nemētātu atkritumus. Un pilda dažādus sīkus uzdevumus.
“Lobby-boy” – pakalpojumu puisis (no angļu lobby boy) ir aizgūts apzīmējums no viesnīcu nozares, kas apzīmē viesnīcas darbinieku, parasti jaunu puisi, kurš strādā viesnīcas vestibilā (lobby) un palīdz viesiem. Tā varētu teikt. Kāpēc gan viesnīcas īpašnieks deva priekšroku svešvārdiem? “Tā skaistāk,” viņš mēdza teikt. Viņš bija smalks cilvēks, estēts.
Taču, godīgi sakot, tas nebija skaisti. Un Grigorijs neskaidroja savus pienākumus. Lai gan kaimiņi tik un tā pasmējās un visādi vārdu spēlēja par to “lobiboj”… Grigorijs saņēma ielūgumu no pagātnes. Var teikt, no tā gala – pagātnes dzīves, kad viņš bija cienījams darbinieks cienījamā iestādē, kas jau sen bija beigusies. Bet ielūgums atnāca – internetā.
Pazīstama kundze aicināja uz savu septiņdesmito dzimšanas dienu. Un uz radošo vakaru: viņa pagātnes dzīvē bija dziedātāja. Pēc tam mācīja mūziku skolā. Vēlāk viņu palūdza doties pensijā. Bet viņa dziedāja kultūras namā ansamblī. Un piepelnījās kā komandante koledžā. Arī kaut kas līdzīgs portjē jūs teiksiet…
Grigorijs ļoti satraucās. Viņu sen neviens nebija aicinājis. Bet Iraidu viņš reiz mīlēja. Pagātnes dzīvē, kādus piecdesmit gadus atpakaļ. Taču nekad nepateica par savām jūtām. Pēc tam satika Ausmu, apprecējās, piedzima bērni… Un it kā aizmirsās. Svētkos sveica ar atklātnēm. Vēlāk – ar attēliem internetā. Un nu saņēma ielūgumu, iedomājieties!
Iraida arī sen bija viena. Bērni izauguši, labi bērni. Un tagad viņi rīkoja mātei svētkus, jubileju. Nolēma Krustpils kultūras namā grezni atzīmēt šo dienu. Un uzaicināt visus vecos draugus. To jau nebija daudz. Divi cilvēki. Viens no tiem – Grigorijs. Un Grigorijs saģērbās skaisti. Izņēma uzvalku, ko bija rūpīgi sagatavojis nākotnei – pārejai nākamajā dzīvē. Bet vienu reizi taču drīkst uzvilkt! Uzpūta odekolonu, piegrieza bārdiņu. Un nopirka ziedus.
Ne zieda cena, bet mīlestība ko tas sniedz ir svarīgāka
Nu, ne jau ziedus. Vienu ziedu. Ziedi bija ļoti dārgi, tomēr ziema. Kaut kādas neprātīgas cenas vienkāršam pensionāram. Bet lētie izskatījās žēlīgi, kaut arī ietinami caurspīdīgā papīrā. Kaut kā nožēlojami. Pārdevēja piedāvāja kaut ko unikālu. Sak, paskatieties, kas mums ir! Sarkana roze, tikko no siltumnīcas. Cik skaista! Un diezgan pieņemama. Pieci eiro. Papīrs par brīvu.
Tas nebija lēti. Bet roze bija tik skaista! Kupla, liela, ar biezu kātu. Un smaržoja apbrīnojami, kā paradīzē! Sarkana roze, tik sarkana, ka ar violetu atspīdumu. Pilnīgs zieds, neticams. Un Grigorijs uzreiz nopirka šo rozi. Un kas tālāk? Brauca ar maršrutnieku uz pilsētas nomali – tur bija kultūras nams. Bet cilvēku bija pārpārēm. Visi grūstījās, krita cits uz cita, šoferis pārkāpa visus noteikumus! Rozi pamatīgi saburzīja, kaut arī Grigorijs centās sargāt savu ziedu, piespieda pie sirds…
Pēc tam viņš pakrita, paslīdēja. Un tieši uz rozes! Papīrs caurspīdīgs. Un redzams, kā saburzījies skaistais zieds… Ak, cik žēl, cik žēl! Bet vēl arī sals un putenis. Sniegs virpuļo, aukstums briesmīgs, bet jāiet. Jau netālu kultūras nams, tur svētki, tur Iraida, tur silti un gaiši… Bet Grigorijs nogriezās ne tur un apmaldījās, nevarēja vēl arī atrast pa kurām durvīm tad jāiet.
Tumšs. Slidens. Putenis. Nav saprotams, kur iet. Un kāds puisis apžēlojās par Grigoriju. Pajautāja: “Vectēv, jūs apmaldījāties? Pazudāt, vai ne? Kā jūs sauc? Nāciet, es jūs aizvedīšu līdz veikalam, atbrauks radi un paņems jūs!”. Grigorijs negribēja, lai viņu paņemtu radi. Viņi jau sen bija citā pasaulē. Un viņš ar nosalušām lūpām tomēr izteica: sak, esmu Grigorijs. Es vēl esmu normāls. Es uz dzimšanas dienu eju uz kultūras namu, būtu tik laipns un norādiet ceļu!”.
Izvēlēties un iet kur tev būs labāk
Puisis labprāt norādīja – lūk, tepat blakus, pa labi! Pat gribēja pavadīt, bet Grigorijs pateicās. Un tomēr aizgāja līdz Iraidai. Nokļuva jubilejā. Tur bija silti, gaiši, uz galda grezni cienasti. Iraidas bērni, mazbērni un mazmazbērni dejoja, ziedu tik daudz! Droši vien pieci vai seši dārgi pušķi. Un pati Iraida – skaistā, sarkanā, samta kleitā. Tā bija koncertkleita, tai ap četrdesmit gadu. Bet toreiz taču prata šūt!
Iraidai bija septiņdesmit. Protams, viņa bija mainījusies. Bet joprojām bija stāja un skaistums! Pilnīga, stipra, sirmma kundze… Grigorijs skatījās uz rozi: ak, kā to bija sabojājis sals! Kā to bija saplacinājis kritiens! Kā to bija sabružājuši grūdieni un stumšana… Pat neērti dāvināt šo bijušo kuplo rozi… Bet viņš uzdāvināja! Un vēl no noguruma un negaidītā siltuma izblēdīja: sak, Iraida, manas dvēseles ķēniņiene, tu esi kā šī skaistā roze!
Un samulsa. Un gribēja piebilst kaut ko neitrālu, bet Iraida paskatījās uz ziedu. Un pēc tam – Georgija acīs. Un pamāja ar skumju smaidu. Jā, viņa ir kā šī roze. Kura tik daudz pārcietusi. Un mazliet mainījusies. Bet aromāts joprojām tik skaists. Un tik skaista ir šī bijusī kuplā roze, Grigorij, tik skaista…
Pēc tam skanēja cita mūzika. Iraida nodziedāja romanci par ziemas vakaru, kad tik ļoti gribas mīlēt. Un rozi viņa piesprauda pie kleitas – kāts taču bija salūzis. Un tas bija tik aizkustinoši un simboliski. Tad bija deja. Un Grigorijs dejoja lēnu deju ar Iraidu. Tagad jau tā vairs nedejo – lēni un maigi, bet viņi dejoja. Un roze drebēja pie Iraidas kleitas – vītusi, bet joprojām skaista.
Un Grigorijs sajuta, ka ir sasildījies. Un sajuta mīlestību – ne pret to meiteni no pagātnes, bet pret šo stalto, vecāko dāmu, līdzīgu imperatorei. Un viņi slīdēja pa parketu kā jaunībā. Un Iraida teica, ka gaidījusi šo rozi. Un gaidījusi Grigoriju. Cik labi, ka viņš atnācis!
Lasi vēl: Efektīvas kontroles metodes kā atbrīvoties no stiepļu tārpiem dārzā
Un mūzika nebeidzās. Svētki turpinājās
Kādreiz tie, protams, beigsies. Un rozes novītīs. Bet kamēr vēl ir laiks, kamēr ir cilvēki, kas mums ir dārgi, kamēr vēl ir spēks strādāt un dejot, vajag dzīvot un mīlēt. Pirkt ziedus, rīkot sirsnīgus svētkus, cienāt draugus, dziedāt un runāt par mīlestību. Viss reiz beidzas. Un rozes ir īslaicīgas, tāpat kā mēs. Bet pārāk par to domāt nevajag. Vajag iet tur, kur ir siltums. Un būt kopā ar tiem, kas tev ir dārgi.
Ar tiem, kuriem mēs neesam vecīši, ne vecmāmiņas un ne komandantes. Ne vītuši, bet spēcīgi ziedi. Ar tiem, kas mūs redz īstus un skaistus… Tā klusi runāja Grigorijs. Bet Iraida māja ar galvu. Un roze māja, noliektā, bet kuplā galviņa – līdzi vārdiem un mūzikai. Jo tā bija patiesība. Un kamēr vari ej cauri aukstumam un tumsai uz mīlestības gaismu. Un nes savu rozi tiem, kas tev ir dārgi.
