Un Vita ar Džūliju ievācās šajā mājīgajā istabiņā. Viss izdevās. Tikai remonts vēl jātaisa – pagaidām iespēju nav daudz. Un vecajā nakts skapītī Vita atrada fotoalbumu. Visas fotogrāfijas vecas, nav saprotams, kas uz tām redzams. Māte ar divām meitenēm. Divas jaunas sievietes, redzams, māsas…
Tikai viena samērā jauna fotogrāfija. Krāsaina! Fotogrāfijā sieviete ar cirtām sēž uz dīvāna un pieglauž sev klāt kucēnu. Tīri tāds pats kā Džuljeta… Tikai viņa tagad veca. Bet citādi – ļoti līdzīga. Bet blakus sēž kalsna sieviete ar gariem matiem un skatās tā šķībi…
Lasi vēl: Vīrs viņu piecus gadus mēģināja noslēpt, bet drīz vien patiesība atklājās, bet vai tas bija uz labu…
Un bija pagājis jau gads, kopš Vita bija paņēmusi sunīti. Un kādā naktī atkal piezvanīja telefons. Tas pats numurs. Vita sabijās, pieglauda sev klāt Džuljetu, necēla klausuli. Viņa negribēja atdot savu sunīti.
Lasi vēl: Ko es gatavoju ziemai – mans sagatavošanās saraksts bez burkām un kārbām
Un tad atnāca ziņa: “Esmu jums ļoti pateicīga! Džuljetu varat paturēt vēl, bet es jums palīdzēšu. Pievērsiet uzmanību Artim – patīkams jauns cilvēks, tālu tiks! Galvenais – nepārbarojiet, lūdzu!”. Un beigās – sirsniņa. Par to “nepārbarojiet” – tas par sunīti. To Vita saprata. Un par Arti arī saprata. Sen jau bija sapratusi!
Un viņš arī saprata. Un nākamajā dienā atnāca ar puķēm, paskatīties, kā Vita un Džuljetai klājas. Un tad vēl atnāca, un vēl… Un tad sākās jauna pasaka. Arī laba. Un Džuljeta ļoti priecājas par zīdaini ar rozā cepurīti…
Sapņiem mēdz būt tik milzīgs spēks, ka tajos ir patiešām vērts ieklausīties un tos atcerēties.
