Es esmu Matīss, dzīvoju Jūrmalā, bet katru rītu ar vilcienu braucu uz darbu Rīgā. Mans ikdienas grafiks ir vienkāršs – ceļos 8 no rīta, 10:00 esmu Rīgā un turpinu ceļu uz trolejbusu. Parasti jau 10:00 esmu izkāpis no vilciena un soļoju uz izeju.
Stāvot pie Origo un smēķējot cigareti, man blakus pienāca jauna sieviete ar mazu bērnu rokās.
Bērns šķita ļoti mazs, apmēram 2 mēneši vecs, bet sieviete pati izskatās apmēram 22-25 gadus veca. Lai arī ārā nav ļoti silti, bērnam mugurā ir tikai jaciņa un plānās bikses. Sieviete izskatās pievilcīga un nav nekāds “bomzene”.
Jaunā māmiņa lūdza, vai man ir kāda sīknauda, ko varētu viņai iedot. Es, izbrīnīts, atbildu ar pretjautājumu, vai viņai ir nepieciešama nauda stiprajiem dzērieniem Viņa skumji nolaiž acis un atbild: “Vai neredzat, ka man ir mazs bērns?
Man nav ar ko viņu pabarot…”
Es atbildu: “Cik man zināms, zīdaiņiem vajag mātes pienu, baro ar krūti… Man šķiet, ka tu mālē man ausis.” Viņa saka: “Atvainojiet, ka patraucēju… Nevēlos par to runāt,” un pagriežas, aizgājusi prom.
Es turpināju smēķēt, bet doma par viņu mani nelika mieru, tāpēc no jauna piegāju un piedāvāju palīdzēt, ja viņa izstāstīs, kas īsti noticis.
Meitene atbildēja man, ka nevēlas traucēt ar savām problēmām un nevajadzīgi aizņemt manu laiku.
Teicu, ka viss kārtībā, man laika pietiek, un paralēli uzrakstīju kolēģim, ka kavēšu darbu. Tā kā ārā bija ļoti auksts, un viņa turēja bērnu cieši piespiestu sev klāt, piedāvāju aiziet uz bērnu preču veikalu un nopirkt ko siltāku.
Nopirku mazulim siltu kombinezonu, un pēc tam devāmies dzert kafiju. Mazulis uzvedās ļoti pieklājīgi, tikai dažreiz mazliet patrokšņoja, meitene arī bija simpātiska.
Atgādināju, lai pastāsta, kas noticis viņas dzīvē, ka izvēlējusies ubagot ar bērnu rokās…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
