Mani sauc Matīss un dzīvoju Jūrmalā, taču katru rītu dodos uz darbu Rīgā ar vilcienu. Mana dienas kārtība ir diezgan vienkārša – ceļos ap pulksten 8:00, līdz desmitiem esmu Rīgā un no stacijas tālāk dodos ar trolejbusu. Parasti ap 10:00 jau esmu izkāpis no vilciena un mierīgā solī virzos uz izeju.
Vienu rītu, stāvot pie “Origo” un smēķējot cigareti, man blakus pienāca jauna sieviete, kas rokās turēja mazu bērnu.
Bērns šķita ļoti mazs, apmēram 2 mēneši vecs, bet sieviete pati izskatās apmēram 22-25 gadus veca. Lai arī ārā nav ļoti silti, bērnam mugurā ir tikai jaciņa un plānās bikses. Sieviete izskatās pievilcīga un nav nekāds “bomzene”.
Jaunā māmiņa lūdza, vai man ir kāda sīknauda, ko varētu viņai iedot. Es, izbrīnīts, atbildu ar pretjautājumu, vai viņai ir nepieciešama nauda stiprajiem dzērieniem Viņa skumji nolaiž acis un atbild: “Vai neredzat, ka man ir mazs bērns?
Man nav ar ko viņu pabarot…”
Es atbildu: “Cik man zināms, zīdaiņiem vajag mātes pienu, baro ar krūti… Man šķiet, ka tu mālē man ausis.” Viņa saka: “Atvainojiet, ka patraucēju… Nevēlos par to runāt,” un pagriežas, aizgājusi prom.
Es turpināju smēķēt, bet doma par viņu mani nelika mieru, tāpēc no jauna piegāju un piedāvāju palīdzēt, ja viņa izstāstīs, kas īsti noticis.
Meitene atbildēja man, ka nevēlas traucēt ar savām problēmām un nevajadzīgi aizņemt manu laiku.
Pārtikas mikrobiologs skaidro cepamās sodas interesanto ietekmi, kad to pievieno vārot kartupeļus
Teicu, ka viss kārtībā, man laika pietiek, un paralēli uzrakstīju kolēģim, ka kavēšu darbu. Tā kā ārā bija ļoti auksts, un viņa turēja bērnu cieši piespiestu sev klāt, piedāvāju aiziet uz bērnu preču veikalu un nopirkt ko siltāku.
Nopirku mazulim siltu kombinezonu, un pēc tam devāmies dzert kafiju. Mazulis uzvedās ļoti pieklājīgi, tikai dažreiz mazliet patrokšņoja, meitene arī bija simpātiska.
Atgādināju, lai pastāsta, kas noticis viņas dzīvē, ka izvēlējusies ubagot ar bērnu rokās…
Meitene sāka stāstīt:
“Jā, man patiešām ir paveicies. Es esmu no Daugavpils, bet iepriekš dzīvoju šeit ar puisi. Pēc tam mana mamma saslima, zaudēja darbu un palika ar lielu kredītu, kuru es palīdzēju apmaksāt. Strādāju kā viesmīle restorānā.”
Ar puisi man bija diezgan labas attiecības, un es nenojautu, ka notiks tas, kas notika… Restorānā es strādāju oficiāli pusgadu, taču vēlāk mani pierunāja uzrakstīt atlūgumu, lai es vairs netiktu uzskatīta par darbinieci oficiāli, bet turpinātu strādāt neoficiāli, solot lielāku algu. Es piekritu, jo domāju, ka lielāka alga palīdzētu ātrāk segt mammas kredītu.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
