Mani sauc Matīss un dzīvoju Jūrmalā, taču katru rītu dodos uz darbu Rīgā ar vilcienu. Mana dienas kārtība ir diezgan vienkārša – ceļos ap pulksten 8:00, līdz desmitiem esmu Rīgā un no stacijas tālāk dodos ar trolejbusu. Parasti ap 10:00 jau esmu izkāpis no vilciena un mierīgā solī virzos uz izeju.
Vienu rītu, stāvot pie “Origo” un smēķējot cigareti, man blakus pienāca jauna sieviete, kas rokās turēja mazu bērnu.
Bērns šķita ļoti mazs, apmēram 2 mēneši vecs, bet sieviete pati izskatās apmēram 22-25 gadus veca. Lai arī ārā nav ļoti silti, bērnam mugurā ir tikai jaciņa un plānās bikses. Sieviete izskatās pievilcīga un nav nekāds “bomzene”.
Jaunā māmiņa lūdza, vai man ir kāda sīknauda, ko varētu viņai iedot. Es, izbrīnīts, atbildu ar pretjautājumu, vai viņai ir nepieciešama nauda stiprajiem dzērieniem Viņa skumji nolaiž acis un atbild: “Vai neredzat, ka man ir mazs bērns?
Man nav ar ko viņu pabarot…”
Es atbildu: “Cik man zināms, zīdaiņiem vajag mātes pienu, baro ar krūti… Man šķiet, ka tu mālē man ausis.” Viņa saka: “Atvainojiet, ka patraucēju… Nevēlos par to runāt,” un pagriežas, aizgājusi prom.
Es turpināju smēķēt, bet doma par viņu mani nelika mieru, tāpēc no jauna piegāju un piedāvāju palīdzēt, ja viņa izstāstīs, kas īsti noticis.
Meitene atbildēja man, ka nevēlas traucēt ar savām problēmām un nevajadzīgi aizņemt manu laiku.
Teicu, ka viss kārtībā, man laika pietiek, un paralēli uzrakstīju kolēģim, ka kavēšu darbu. Tā kā ārā bija ļoti auksts, un viņa turēja bērnu cieši piespiestu sev klāt, piedāvāju aiziet uz bērnu preču veikalu un nopirkt ko siltāku.
Nopirku mazulim siltu kombinezonu, un pēc tam devāmies dzert kafiju. Mazulis uzvedās ļoti pieklājīgi, tikai dažreiz mazliet patrokšņoja, meitene arī bija simpātiska.
Atgādināju, lai pastāsta, kas noticis viņas dzīvē, ka izvēlējusies ubagot ar bērnu rokās…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
Meitene sāka stāstīt:
“Jā, man patiešām ir paveicies. Es esmu no Daugavpils, bet iepriekš dzīvoju šeit ar puisi. Pēc tam mana mamma saslima, zaudēja darbu un palika ar lielu kredītu, kuru es palīdzēju apmaksāt. Strādāju kā viesmīle restorānā.”
Ar puisi man bija diezgan labas attiecības, un es nenojautu, ka notiks tas, kas notika… Restorānā es strādāju oficiāli pusgadu, taču vēlāk mani pierunāja uzrakstīt atlūgumu, lai es vairs netiktu uzskatīta par darbinieci oficiāli, bet turpinātu strādāt neoficiāli, solot lielāku algu. Es piekritu, jo domāju, ka lielāka alga palīdzētu ātrāk segt mammas kredītu.
Pēc kāda laika uzzināju, ka esmu stāvoklī, taču dekrēta man nebija, jo vairs nebiju oficiāli nodarbināta. Kad piedzima bērns, mans draugs kategoriski atteicās ticēt, ka tas varētu būt viņa bērns, jo mazulim bija gaiši mati, bet mums abiem bija brūni.
Viņš nevēlējās dzirdēt, kad teicu, ka arī man bērnībā bija blondi mati. Es patiešām nemeloju… Viņš mani pameta. No bērnu pabalstiem palīdzēju mammai segt kredītu un paliku ar nelielu summu, kas nepietiek, lai izdzīvotu. Nakšņojam kāpņu telpās. Es to visu noklausījos…
Es izlēmu palīdzēt meitenei un piedāvāju viņai pagaidu pajumti. Viņa sākumā bija atturīga, taču galu galā piekrita. Paziņoju kolēģim, ka nebūšu darbā, un mēs devāmies pie manis. Nopirku bērnam ratiņus, apģērbu un zīdaiņu pārtiku, jo meitenei stresa dēļ bija pazudis piens. Tāpat nopirku viņai siltu jaku un bikses.
Viņa bija man ļoti pateicīga. Meitenes vārds kļuva zināms tikai tad, kad mēs ieradāmies pie manis, un es biju iedalījusi viņai un bērnam istabu.
Viņu sauca Valērija, bet viņas dēlu – Adrians. Meitene dzīvoja pie manis kādu laiku, un es viņai palīdzēju. Vēlāk uzzināju, kāpēc viņa negribēja atgriezties pie mammas – viņas mamma tika nosūtīta uz pansionātu, bet parādu dēļ viņai atņēma dzīvokli.
Ar to pietika tikai, lai segtu mājokļa kredītu, bet otro kredītu viņa apmaksā pati. Viņai nav kur iet.
Mēs ar meiteni satuvinājāmies, un tagad esam kopā jau 7 mēnešus. Viņa ir ļoti jauka meitene, un es esmu laimīgs, ka toreiz palīdzēju viņai. Tagad mēs gatavojamies precēties vasarā, un Adrianam arī viss ir kārtībā.
Nekad nebiju domājis, ka manā dzīvē notiks kaut kas tāds, un es nekad mūžā nebūtu piedāvājis svešai meitenei ar bērnu pārcelties pie manis. Bet nezinu, kāpēc, toreiz ļoti vēlējos viņai palīdzēt.
Tagad es ticu liktenim, jo citādi to nevar nosaukt… Valērija, ja Tu šo lasi – zini, es Tevi mīlu, un paldies, ka Tu esi man blakus!
