Pēc kāda laika uzzināju, ka esmu stāvoklī, taču dekrēta man nebija, jo vairs nebiju oficiāli nodarbināta. Kad piedzima bērns, mans draugs kategoriski atteicās ticēt, ka tas varētu būt viņa bērns, jo mazulim bija gaiši mati, bet mums abiem bija brūni.
Viņš nevēlējās dzirdēt, kad teicu, ka arī man bērnībā bija blondi mati. Es patiešām nemeloju… Viņš mani pameta. No bērnu pabalstiem palīdzēju mammai segt kredītu un paliku ar nelielu summu, kas nepietiek, lai izdzīvotu. Nakšņojam kāpņu telpās. Es to visu noklausījos…
Es izlēmu palīdzēt meitenei un piedāvāju viņai pagaidu pajumti. Viņa sākumā bija atturīga, taču galu galā piekrita. Paziņoju kolēģim, ka nebūšu darbā, un mēs devāmies pie manis. Nopirku bērnam ratiņus, apģērbu un zīdaiņu pārtiku, jo meitenei stresa dēļ bija pazudis piens. Tāpat nopirku viņai siltu jaku un bikses.
Viņa bija man ļoti pateicīga. Meitenes vārds kļuva zināms tikai tad, kad mēs ieradāmies pie manis, un es biju iedalījusi viņai un bērnam istabu.
Viņu sauca Valērija, bet viņas dēlu – Adrians. Meitene dzīvoja pie manis kādu laiku, un es viņai palīdzēju. Vēlāk uzzināju, kāpēc viņa negribēja atgriezties pie mammas – viņas mamma tika nosūtīta uz pansionātu, bet parādu dēļ viņai atņēma dzīvokli.
Ar to pietika tikai, lai segtu mājokļa kredītu, bet otro kredītu viņa apmaksā pati. Viņai nav kur iet.
Mēs ar meiteni satuvinājāmies, un tagad esam kopā jau 7 mēnešus. Viņa ir ļoti jauka meitene, un es esmu laimīgs, ka toreiz palīdzēju viņai. Tagad mēs gatavojamies precēties vasarā, un Adrianam arī viss ir kārtībā.
Nekad nebiju domājis, ka manā dzīvē notiks kaut kas tāds, un es nekad mūžā nebūtu piedāvājis svešai meitenei ar bērnu pārcelties pie manis. Bet nezinu, kāpēc, toreiz ļoti vēlējos viņai palīdzēt.
Tagad es ticu liktenim, jo citādi to nevar nosaukt… Valērija, ja Tu šo lasi – zini, es Tevi mīlu, un paldies, ka Tu esi man blakus!
