Nākamo pusstundu Maira mēģināja attaisnoties, svelt vainu uz apstākļiem, apgalvot, ka viņa vēlējusies tikai “aizstāvēt aģentūras intereses”. Bet fakti bija neapgāžami: sarakste ar konkurentiem, paņemtie materiāli, to cilvēku liecības, kurus viņa bija nolīgusi un kuri jau bija snieguši liecības.
— Nu ko, — teica beidzot Jānis. — Maira, jūs esat atlaista par nopietniem darba disciplīnas pārkāpumiem un komercnoslēpuma izpaušanu. Bet jūs, Inga, vēlos apsveikt! Ieceļu jūs par direktora vietnieci stratēģiskajā attīstībā.
No negaidītā pavērsiena Inga salēcās.
— Bet es…
— Jūs izglābāt aģentūrai līgumu, — pasmaidīja Jānis. — Un parādījāt, ka protat strādāt ekstremālās situācijās. Starp citu, bankas pārstāvji būs pēc pusstundas. Esat gatava prezentēt projektu?
Līdz pusdienlaikam viss bija nolemts. Banka parakstīja ekskluzīvu līgumu ar aģentūru par Ingas sistēmas ieviešanu. Konkurentiem nācās skaidroties ar klientiem, kāpēc viņu “inovatīvā izstrāde” pēkšņi kļuvusi nepieejama. Bet Maira… Maira savāca personīgās mantas apsarga uzraudzībā.
— Inga, — viņa apturēja draudzeni pie lifta. — Es negribēju… tā vienkārši sanāca…
— Sanāca? Maira, nesmīdini mani. Tu nolīgi cilvēkus, lai viņi atnāk uz manu dzīvokli. Tā nevar būt nejaušība. Tā ir izvēle, par kuru tu nesīsi pilnu atbildību.
Vakarā Inga sēdēja mājās un smaidot glaudīja Bruno. Kaķis murrāja, acīmredzot apmierināta, ka saimniece nekur neaizbrauca. Dīvaini viss izvērtās… Čigāniete pie “Origo”, atceltais komandējums, dažas stundas skapī… Mistika kaut kāda!
Lai gan varbūt tā nebija mistika. Varbūt vienkārši reizēm dzīve pasaka priekšā pareizos lēmumus tiem, kas ir gatavi tajos ieklausīties. Bet varbūt vecajai čigānietei bija taisnība… reizēm vajag vienkārši uzticēties intuīcijai un neuzdot liekus jautājumus. Uz telefonu atnāca ziņa no māsas:
“Kā komandējums? Vai viss izdevās?”
Inga pasmaidīja un ātri uzrakstīja atbildi:
“Izdevās. Pat labāk nekā plānoju…”
Aiz loga spīdēja mēness, blakus murrāja Bruno, un dzīve šķita apbrīnojami taisnīga.
Ej tu šie*t