Parasts vīrietis, neparasts vakars. Esmu parasts vecis, 34 gadi, precējies jau septiņus gadus. Sieva – nu, teiksim tā, man viņa vienmēr bija ideāls. Skaista, gudra, ar raksturu, protams, bet es domāju, ka mēs ar viņu esam uz viena viļņa
Mums ir meitiņa, pieci gadi, mūsu eņģelītis. Dzīvojam kā visi: hipotēka, darbs, sadzīve. Es strādāju rūpnīcā, grafiks smags, bet stabils. Tikai lūk, naudas mūžīgi nepietiek, un es nolēmu piepelnīties par taksistu vakaros. Nekas īpašs, vienkārši paņemu mašīnu no paziņas, kurš strādā šajā uzņēmumā, un pabraukāju pāris stundas pēc maiņas. Nu, lai atvaļinājumam sakrātu un meitai kādai liekai rotaļlietai.
Un lūk, pirms pāris mēnešiem, paņemu pasūtījumu, jau tumšs, ap vienpadsmitiem vakarā. Adrese pazīstama, bet es nepievērsu uzmanību – mūsu rajons, netālu no mājām. Piebraucu, mašīnā iekāpj sieviete. Es atpakaļ skata spogulī pavirši paskatījos – un gandrīz nesapratu kas notiek. Tā bija mana sieva. Nopietni, viņa. Mati izlaisti, kleita kaut kāda nepierasti īsa, smaržo pēc smaržām tā, ka galvā dūmaka.
Es uzreiz sapratu, ka viņa nav devusies pastaigā. Bet lūk, kas dīvaini – viņa mani neizpazina. Mašīna sveša, es keponā, šalle pāri pus sejai, plus tumšs, gaismu salonā neslēdzu. Nu, un manu balsi viņa laikam nepazina, jo es tikai kaut ko norūcu tipa “Kurp braucam?” zemā balsī, lai nenodotu sevi.
Viņa nosauca adresi – kaut kāds dzīvojamais komplekss otrā pilsētas malā, ne tas lētākais, teiksim tā. Es klusēju, galvā jau vētra sākas, bet izskatu nerādu. Braucu kā robots, bet pats domāju: “Varbūt kļūda? Varbūt pie draudzenes? Vai uz kādu meiteņu vakaru?” Bet iekšā jau kaut kas sāk virmot, jo viņa sēž aizmugurē, ieurbusies telefonā, un smaidu tā, kā sen man nav smaidījusi. Un lūk, šajā brīdī mašīnā iekāpj vēl viens pasažieris – vecis, ap četrdesmit, dārgā žaketē, ar tādu pašapmierinātu smīnu. Apsēžas blakus viņai, un es dzirdu, kā viņš saka: “Nu ko, mazulīt, esi gatava mūsu vakaram?” Es gandrīz stūri izrāvu.
Es sēžu kā uz adatām, bet klusēju. Viņi tur aizmugurē sāk sačukstēties, hihināt, un es saprotu, ka tā nav draudzene un nav meiteņu vakars. Tas ir randiņš. Mana sieva, ar kuru es septiņus gadus dalu ikdienu, sēž ar kaut kādu dandy un dūdo, it kā es vispār neeksistētu. Es braucu, sakodis zobus, bet galvā jau miljons domu: cik ilgi tas velkas? Kāpēc? Ko es izdarīju nepareizi? Bet es joprojām turos, domāju, varbūt vienkārši aizbrauksim, un es pēc tam ar viņu parunāšu. Mierīgi, kā pieauguši cilvēki.
Un tad sākas pats interesantākais…
Viņi laikam nosprieda, ka vadītājs ir mēbele, un sāk pļāpāt. Sākumā vienkārši flirts, tipa “Tu šodien izskaties burvīgi” un “Ak, beidz nu”. Bet pēc tam tas tips sāk uzdot jautājumus. Un lūk, te es gandrīz iebraucu apmalē. Viņš prasa: “A kā tur tavs vīriņš? Joprojām strādā caurām dienām?” Un viņa, mana sieva, mūsu meitas māte, smejas un atbild:
“Aha, joprojām. Strādā, bet jēgas nulle. Es jau esmu nogurusi izlikties, ka man ir okei dzīvot tajā caurumā kopā ar viņu.”
Es sēžu, un man ausīs dūc. Caurums? Tas ir par mūsu dzīvokli, par kuru es pēdējos piecus gadus hipotēku maksāju? Par mūsu dzīvi, kuru es, bāc, viņai un meitai būvēju? Bet es klusēju, jo, ja tagad sākšu teikt, tad noteikti būs traki. Bet viņi turpina. Viņa sāk stāstīt, kā es, redziet, esmu “neambiciozs”, kā viņai “apnicis dzīvot bez draiva” un kā viņa “ir pelnījusi vairāk”. A tas vecis piebalso, “Nu, ar tādu kā es, tev noteikti būs labāk”. Un tad viņa izmet ko tādu, ka man gandrīz sirds apstājās.
Viņa saka: “Zini, viņš pat nezina, ka meita varbūt nemaz nav viņa.” Es tajā brīdī gandrīz pedāļus sajaucu. Ko? Es nezinu, vai viņa melo vai nē, bet tajā brīdī man likās, ka pasaule sabruka. Es braucu, bet galvā tukšums, tikai viņas balss atbalsojas: “Varbūt nemaz nav viņa.” Un tas tips vēl rēc, saka: “Nu, tu dod, to nu gan vajag tā mācēt.”
Es vairs nezinu, kā aizbraucu līdz tam dzīvojamam kompleksam. Viņi tur aizmugurē čillo, bet es sēžu un domāju: “Ko darīt? Izkāpt un sarīkot izskaidrošanos? Izlikties, ka neko nedzirdēju?” Bet es saprotu, ka, ja tagad sākšu, tad nesavaldīšos. Bet man galvā ir meita, viņas smaids, viņas “Tēti”. Un es nevaru noticēt, ka tas viss varētu būt meli.
Viņi izkāpj, es pat nepaskatos viņu virzienā. Viņa man pamet “Paldies” tādā vienaldzīgā balsī. Bet es sēžu un saprotu, ka tas ir tikai sākums. Tāpēc ka, kamēr viņi gāja uz kāpņu telpu, es pamanīju, ka viņa mašīnā atstāja savu somiņu. Mazu, melnu, ar spīdīgu sprādzi. To pašu, ko es viņai gadadienā uzdāvināju. Un lūk, es sēžu, skatos uz šo somiņu un saprotu, ka tur, visticamāk, ir viņas telefons. Bet telefonā – viss. Sarakstes, zvani, pierādījumi. Un es zinu, ka varu tagad atvērt šo somiņu un uzzināt patiesību. Visu patiesību. Bet jautājums – vai es gribu to zināt? Un ko darīt tālāk?
Sēžu laikam minūtes piecas, vienkārši blenžu uz to somu. Domāju: “Ja nepaskatīšos, visu mūžu sevi grauzīšu. Bet ja paskatīšos – kas pēc tam?” Bet ziņkāre uzvar. Atveru somiņu. Tur, kā jau domāju, telefons. Bez paroles, kā vienmēr – viņa nekad ar to neķēpājās, teica, ka “uzticas man”. Tajā pašā laikā mājās telefonu vienmēr nēsā sev līdzi vai paslēpj. Ironija, aha. Es atveru ziņapmaiņas programmu, un tad sākas…
Sarakste ar šo tipu velkas mēnešiem. Mēnešiem, bāc! Viņa viņam raksta, cik viņai ar mani ir garlaicīgi, kā es “nevelku”, kā viņa sapņo par citu dzīvi. Viņš viņai sūta bildes no kaut kādiem kūrortiem, restorāniem, bet viņa atbild ar smaidiņiem un “Kad es jau būšu ar tevi?”.
Bet pats trakākais – viņa viņam sūtīja mūsu meitas bildes. Manas meitenes. Un zem vienas no tām ziņa: “Viņa tik ļoti tev līdzīga.” Es sēžu, un man ir sajūta, ka viss apkārt griežas. Vai tā ir taisnība? Vai viņa vienkārši spēlējas ar viņu? Es šķiru tālāk, un tur ir vēl trakāk – viņa raksta, kā plāno aiziet no manis, bet “gaida piemērotu brīdi”. Kādu brīdi?
Es jau gandrīz zaudēju kontroli, bet te telefons sāk vibrēt – pienāk jauna ziņa.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
