No viņa. “Kāp uz augšu, gaidu tevi.” Un persika smaidiņš. Es gandrīz telefonu sadrupināju. Bet tā vietā, lai skrietu kāpņu telpā un tur rīkotu izskaidrošanos, es daru ko citu. Es nofotografēju saraksti ar savu telefonu. Visu, ko atradu. Katru ziņu, katru bildi. Jo saprotu – ja tagad sākšu, viņa izlocīsies, pateiks, ka es visu ne tā sapratu. Bet man vajag pierādījumus.
Es ielieku telefonu atpakaļ somiņā, aiztaisu to un braucu mājās. Galvā tukšums, tikai viena doma: “Vajag parunāt. Bet ne tagad.” Es atbraucu, nolieku mašīnu, ieeju dzīvoklī. Meitas mājās nav – viņa ir pie vecmāmiņas uz brīvdienām. Klusums tāds, ka ausīs zvana. Es apsēžos virtuvē, ieleju sev kafiju, lai gan ir jau nakts, un vienkārši gaidu. Gaidu, kad viņa atgriezīsies.
Viņa pārnāk uz rīta pusi, ap pulksten pieciem. Es dzirdu, kā atslēga slēdzenē pagriežas, un viņa ienāk, kaut ko dungojot. Acīmredzot garastāvoklis “uguns”. Es sēžu tumsā, gaismu neslēdzu. Viņa ienāk virtuvē, ierauga mani un gandrīz palecas. “Kāpēc tu neguli?” – viņa prasa, un balss viņai tāda, it kā nekas nebūtu bijis. Es klusēju, vienkārši skatos uz viņu. Viņa sāk rosīties, saka: “Ak, es pie draudzenes aizsēdējos, telefons izlādējās, nevarēju pabrīdināt.” Es pamāju ar galvu, it kā ticētu. Un tad saku: “Somiņu aizmirsi taksometrā.” Un nolieku viņas somu uz galda.
Viņa nobāl. Tieši acu priekšā. Sāk kaut ko stostīties,
“Ak, kā tad tā, es pat nepamanīju”.
Es skatos uz viņu un prasu: “A ar ko tu biji?” Viņa mēģina atjokoties.
“Nu, ar draudzenēm, tu taču zini”.
Bet es vairs nevaru klusēt. Es atveru savu telefonu, rādu viņai sarakstes ekrānuzņēmumus. Un saku:
“Kas tās tādas par draudzenēm?”
Te viņa salūst. Sāk teikt, ka man nebija tiesību līst viņas telefonā, ka es visu ne tā sapratu. Es klusēju, ļauju viņai izrunāties. Un tad pajautāju par meitu. Par to, ko viņa rakstīja, ka viņa, varbūt, nav mana. Un lūk, te viņa apklust. Skatās uz mani kā uz spoku un saka: “Es vienkārši tā uzrakstīju. Tas bija joks.” Es skatos uz viņu un saprotu, ka neticu nevienam viņas vārdam.
Vīrs mani vairs nelaiž atpūsties uz Ēģipti, pat ne ar bērniem vai draudzenēm: stāstu kāpēc
Viņa pēkšņi apsēžas un saka: “Labi, es visu izstāstīšu. Bet tu arī neesi svētais.” Un sāk gāzt pār mani, ka es, redziet, arī esmu vainīgs. Ka es maz uzmanības viņai veltīju, ka es mūžīgi esmu darbā, ka es neļāvu viņai “justies kā sievietei”. Un tad viņa izmet: “A zini, kas viņš ir? Tas ir tava priekšnieka brālis.” Es sēžu, un man žoklis uz grīdas. Tā jau vairs nav vienkārši tāpat. Tas ir tā, it kā visa pasaule būtu nolēmusi mani piespiest.
Es prasu: “Cik ilgi?” Viņa saka: “Pusgadu.” Pusgadu kamēr es rukāju viņa un viņas labā. Un tad es saprotu, ka nevaru vairs to klausīties. Es pieceļos, paņemu atslēgas un saku: “Es apdomāšu, ko ar šo darīt. Bet tu padomā, kā meitai skaidrosi.” Un aizeju.
Pašlaik esmu pie drauga, sēžu uz viņa dīvāna, rakstu šo. Meita joprojām ir pie vecmāmiņas, es ar viņu sazvanījos, viņa ir laimīga, neko nezina. Un es saprotu, ka viņas dēļ man kaut kas ir jāizlemj. Bet ko? Piedot? Aiziet pie tā un…? Vai vienkārši aizbraukt kaut kur un sākt visu no jauna? Es pagaidām nezinu. Bet vienu es sapratu skaidri – dzīve, kuru es uzskatīju par savu, izrādījās meli. Un tagad man jāsavāc sevi pa gabaliņiem un jāizlemj, kā dzīvot tālāk.
