Sieviete bija saskārusies ar problēmām un viņai nācās strādāt par apkopēju ietekmīgā uzņēmumā, bet priekšnieka kļūdas dēļ viņai izmainījās visa dzīve. “Nākotne sākas ar cieņu.”
Lietus aiz loga bija vienmuļš un neatlaidīgs, it kā pati daba censtos nomazgāt pilsētu no dienas kņadas un netīrības. Aiz stikla, nevainojami slavenajā uzņēmuma pasaulē valdīja cita realitāte. Gaiss bija vēss un svaigs, kondicionieris klusi dūca kā nemanāma dziesma par komfortu un kontroli. Leo Valters, uzņēmuma “X” ģenerāldirektors, pielaboja spoguļa priekšā ideālo kaklasaites mezglu.
Viņa pirksti – kopti un pārliecināti – slīdēja pa zīdu, kura vērtība bija līdzvērtīga pieticīgas Milānas nomales dzīvokļa mēneša īrei. Viņa atspulgs – četrdesmit divus gadus vecs vīrietis ar asu skatienu un nevainojamu frizūru – bija īsts veiksmes iemiesojums, gluži kā izgriezts no glancēta žurnāla.
— Kungs, — viņa asistentes Eleonoras balss bija maiga, bet skaidra. — Japāņu partneri jau ir ēkā. Tikšanās sāksies pēc desmit minūtēm zālē.
Leo pamāja, un viņa lūpas aizskāra viegls, gandrīz nemanāms smaids – cilvēka, kurš pieradis, ka pasaule guļ pie viņa kājām.
— Lieliski, Eleonora. Šodien mēs parakstīsim līgumu, kas mainīs spēles noteikumus. Divi miljoni eiro — tas ir tikai sākums.
Viņa soļi pa mīksto koridora paklāju bija ātri un pārliecinoši. Ejot garām atvērtām biroja durvīm, viņš redzēja savus darbiniekus, kas bija ieliekušies pār monitoriem, taču viņu sejas viņam bija tikai izplūduši plankumi — cilvēcisks fons viņa impērijai. Viņi bija resurss, budžeta rindiņa, nekas vairāk.
Konferenču zālē viņu jau gaidīja piecu japāņu uzņēmēju delegācija. Viņu sveiciena loki bija izkopti gadsimtu gaitā.
— Laipni lūdzam, kungi, — Leo teica angliski, un viņa akcents piešķīra vārdam īpašu šarmu. — Šodien mēs kļūstam par jaunas partnerības lieciniekiem.
Delegācijas vadītājs, kungs Sudzuki, atbildēja ar pieklājīgu smaidu, kas neizpauda nevienu īstu emociju.
— Mēs ar lielu interesi izpētījām jūsu piedāvājumu. Tomēr mums ir palikuši daži jautājumi par jūsu neironu tīkla arhitektūru.
Leo sāka prezentāciju, pilnībā iegrimis savu ciparu un perspektīvu pasaulē. Viņš nepamanīja, kā pa aizmugures durvīm, kas bija paredzētas apkalpojošajam personālam, klusi ienāca sieviete. Sofija, trīsdesmit astoņu gadu veca, bija ģērbusies vienkāršā pelēkā uniformā. Viņas kastaņbrūnie mati, reiz biezāki un spīdīgi, bija cieši savilkti astē. Viņas tumšajās, dziļajās acīs mita nogurums, kas bija krājies mēnešiem.
Leo, vēlēdamies izcelties ar erudīciju un cieņu pret partneriem, savā angļu runā iekļāva frāzi japāņu valodā. Viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka pateica: “Mūsu tehnoloģija — tā ir nākotne.”
Sofija, stāvot pie durvīm ar atkritumu maisu rokās, sastinga. Izruna bija šausmīga, akcents — karikatūrisks, bet vēl briesmīgāks bija nozīmes sagrozījums. Frāze, kas izslīdēja no viņa lūpām, bija galīgi nepareiza un pat varētu teikt nepieklājīga. Tā nozīmēja pavisam ko citu — ko tādu, ko nedrīkst teikt cilvēkiem, kuriem gods un tradīcijas nav tukši vārdi.
Viņa ieraudzīja, kā japāņu viesu sejas uz sekundes daļu sastinga, bet tad nemanāmi mainījās. Viņai gribējās pieiet, čukstus viņu izlabot, novērst katastrofu. Bet viņa atcerējās, kas viņa ir, un kas — viņš. Viņa bija neredzama, ēna, kas uztur tīrību viņa spīdošajā pasaulē.
Vilku bars nostājās uz sliedēm un bloķēja vilciena ceļu, izrādījās viņi tikai aizsargāja
Japāņi apmainījās skatieniem. Viens no viņiem, jaunākais, klusi kaut ko pateica kolēģim, un Sofija dzirdēja katru skaņu: viņi šaubījās ne par tehnoloģiju, bet par cilvēku, kas stāvēja viņu priekšā.
— Mums būs nepieciešams papildu laiks jūsu piedāvājuma izskatīšanai, — pieklājīgi, bet stingri sacīja kungs Sudzuki, pieceļoties. — Mēs ar jums sazināsimies tuvākajās dienās.
Leo bija apjucis. Viņš juta, kā darījums izslīd no rokām kā smiltis, un nesaprata, kāpēc. Smaids sastinga uz viņa sejas, pārvērties nedabiskā maskā. Kad japāņi bija pametuši zāli un darbinieki sāka izklīst — apjukuši un pieklusuši —, Leo skatiens krita uz Sofiju. Viņa stāvēja maliņā, pie dienesta durvīm, saspiedusi rokā putekļsūcēja kātu. Un tas, kā viņa skatījās uz viņu — nevis ar bailēm, bet ar dīvainu, gandrīz skumju izpratni.
— Tu! — viņa balss pārtrauca zāles klusumu. — Cik ilgi tu šeit stāvēji?
— Es… es tikai nācu pēc atkritumiem. Es neko nedzirdēju.
— Neko nedzirdēji? — Leo iesmējās. — Tu tikko biji lieciniece tam, kā sabrūk darījums divu miljonu vērtībā, un saki, ka neko nedzirdēji!
Sofija nolaida galvu, viņas pirksti vēl ciešāk saspieda plastmasas rokturi.
— Piedodiet. Es negribēju traucēt.
Leo ar skatienu viņu novērtēja no galvas līdz kājām. Viņš redzēja tikai apkopēju, sievieti bez izglītības un perspektīvas, nejaušu viņa neveiksmes liecinieci.
— Cilvēki kā tu pat angliski nerunā, kur nu vēl japāniski.
Viņa gribēja teikt, ka viņa brīvi runā trīs valodās, ka viņai ir diploms ar izcilību, ka viņa reiz rakstīja zinātniskus darbus par japāņu Heianas laikmeta poēziju. Bet vārdi iestrēga — apspiesti ar gadiem ilgu klusēšanu un trūkumu.
Leo turpināja, izbaudīdams mirkļa varu pār to, kas nevar atbildēt.
— Deram, tu pat nezini, kas ir mākslīgais intelekts?
Pārējie vadītāji skatījās grīdā; viņiem bija neērti, taču nevienam nepietika drosmes apstādināt priekšnieku. Sofija domāja par Annu, par viņas acīm, kas pilnas cerību, par rēķiniem, kas krājās uz galda, un par savu cieņu, ko viņa katru dienu atstāja aiz šīs ēkas durvīm.
— Jums taisnība, — viņa čukstēja. — Es esmu tikai apkopēja.
Leo ar apmierinājumu vēroja viņas pakļāvību. Tajā vakarā viņš atgriezās savā milzīgajā mājā ar panorāmas logiem, aiz kuriem pletās nakts. Viņš mēģināja aizskalot rūgtumu no izgāzušās tikšanās, pārliecinādams sevi, ka vēl visu var labot, ka japāņi pārdomās. Nākamajā rītā Leo nespēja rast mieru. Neveiksmīgais darījums viņu vajāja. Pirmo reizi pēc daudziem gadiem viņš juta, ka zeme slīd no kājām. Sēžot automašīnā rīta sastrēgumā, viņš atkal un atkal prātā atkārtoja vakardienas tikšanos.
— Tas nav iespējams, — viņš murmināja — Viņi nevarēja atteikties bez iemesla.
Zvanīja telefons. Tas bija viņa partneris
— Leo, mums ir nopietnas problēmas. Tikko uzzināju, ka japāņi aktīvi ved sarunas ar “TeknoGlobal”. Izskatās, ka viņi mūs pavisam pamet.
“TeknoGlobal” bija viņu galvenais konkurents.
— Bet mūsu piedāvājums bija labāks! — viņš iesaucās.
— Leo, ir vēl kas. Esmu dzirdējis baumas, ka prezentācijas laikā tu pateici kaut ko nepareizi japāniski. Kaut ko ļoti nelaipnu.
To frāzi viņš bija apguvis ar tiešsaistes tulkotāja palīdzību. Viņš bija pārliecināts par tās precizitāti.
— Es braucu uz biroju, — viņš īsi noteica. — Tiksimies pie manis.
Tajā pašā rītā Sofija sēdēja blakus meitai Annai.
— Mammu, pastāsti par to, par ko tu vakar runāji, — klusi lūdza Anna.
Sofija pasmaidīja, uzklāja viņai segu un sāka stāstīt par senajiem Kioto tempļiem, par akmens dārziem, kur katram akmenim ir sava nozīme, par to, cik Japānā svarīga ir pieklājība, cik tur augstu vērtē klusumu un cieņu.
— Un tu sen mācījies japāņu valodu? — jautāja Anna.
— Ļoti sen, mana mīļā. Vēl pirms tu piedzimi.
— Un tu mani arī iemācīsi?
— Protams, iemācīšu, — atbildēja Sofija.
Sofija sāka savu maiņu, virzoties pa stāviem ar ierastu, gandrīz mehānisku precizitāti. Ejot garām ģenerāldirektora kabinetam, viņa dzirdēja satrauktas balsis. Durvis bija pusvirus.
— Es to nevaru pieļaut! Tas ir gals visam, ko esmu uzbūvējis!
Sofija palēnināja soli, cenšoties neskanēt.
— Ko nozīmē, viņi grib atvainošanos? — viņš turpināja. — Par ko man atvainoties?
Pauze.
— Ko nozīmē “aizvainoji viņu senčus”? Es teicu, ka mūsu tehnoloģija ir nākotne!
Vēl viena pauze.
— Ko… ko es patiesībā pateicu? Tas nevar būt. Es pārbaudīju tulkojumu!
Sofija visu saprata. Frāze, ko viņš bija izrunājis, kļūdainas izrunas un gramatikas dēļ no “mūsu tehnoloģija — tā ir nākotne” bija pārvērtusies “jūsu tradīcijas — tas ir atkritumi”. Cilvēkiem, kuru kultūra sniedzas tūkstošgadēs.
— Tev jāpalīdz man, — Leo balsī skanēja lūgums. — Bez šiem ieguldījumiem mēs esam bankrotējuši.
Sofija dzirdēja izmisumu balsī. Uz mirkli viņai kļuva viņa žēl. Gandrīz.
— Tā nav mana darīšana, — viņa čukstēja sev, turpinādama uzkopšanu.
Taču, slaucīdama galdu konferenču zālē, viņa pamanīja izkaisītus dokumentus. Starp tiem bija izdrukāta japāņu puses vēstule ar pierakstu: “Sudzuki-kungs dziļi aizskarts. Uzticību atjaunot nav iespējams.”
Sofija netīšām izlasīja. Leon tiešām bija visu sagrāvis ar savu nezināšanu. Viņš bija izmantojis neuzticamu tiešsaistes tulkotāju darījumam miljonu vērtībā, neuzskatīdams par vajadzīgu konsultēties ar speciālistu. Durvis atvērās vaļā, un uz sliekšņa parādījās Leo, ieraugot Sofiju ar dokumentiem rokās, viņš eksplodēja.
— Atkal tu!
Sofija iztaisnojās, saspiedusi lupatu rokā.
— Es tikai tīrīju…
— Tīrīji? Vai noklausījies?
Leo pienāca tuvāk.
— Zini, ko es domāju? Kopš tās dienas, kad tu parādījies tajā zālē, viss iet greizi.
Sofija skatījās uz viņu, nespēdama noticēt tādai netaisnībai. Bet kaut kas viņā, kas bija krājies ilgi, pēkšņi salūza.
— Zināt, ko es jums pateikšu, kungs? — viņas balss bija stingra un mierīga, liekot Leo apklust. — Pārstājiet meklēt vainīgos apkārt. Jūs visu sagrāvāt pats.
Leo pārsteigts.
— Jūsu augstprātība. Jūsu pārliecība, ka jums vienmēr ir taisnība. Lūk, kas sagrāva jūsu darījumu.
— Kā tu … — viņš iesāka, bet Sofija viņu pārtrauca.
— Uzdrīkstos ko? Teikt patiesību? Jūs pat nezināt, ko teicāt tiem cilvēkiem, vai ne?
— Un no kurienes tev to zināt? Tu taču esi tikai…
— Jā, es esmu apkopēja, — viņa piekrita. — Bet pat es zinu atšķirību starp “nākotni” un “atkritumiem” japāņu valodā.
— Ko? Ko tu tikko teici?
Sofija saprata, ka pateikusi par daudz. Viņa steigšus savāca savas mantas.
— Neko. Piedodiet. Ar labu nakti.
Viņa aizgāja, atstājot viņu vienu milzīgajā, tukšajā zālē, ar viņas vārdu atbalsi gaisā — kā spriedumu. Leo visu nakti negulēja. Sofijas vārdi neatstāja viņa prātu. “Atšķirība starp ‘nākotni’ un ‘atkritumiem’.” Kā apkopēja var zināt tādas japāņu valodas nianses? Tas šķita neticami. Birojā viņu jau gaidīja partneris ar vēl sliktākām ziņām…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk un uzzinātu , kā viss beidzās
