Es aizgāju no uzņēmuma “X”, un savu pēdējo maiņu es nofilmēju video atmiņai, ko pēc tam ievietoju TikTok. Pēc divām nedēļām pēc atlaišanās tas video, šķiet, sasniedza apmēram 3 miljonus skatījumu
Man zvanīja pilnīgi visi – vadītāji, priekšnieki – tikai prasīja: “Dzēs to, dzēs ātrāk!” Viņi teica: “Mums te tāds tracis tava video dēļ!” Bet es atbildēju: “Nē, es nedzēsīšu, uz redzēšanos.” Un vispār, kas ir visinteresantākais – kad pagāja gads pēc šī video publicēšanas un manas aiziešanas no darba, man pēkšņi WhatsApp sāka rakstīt “X” personāla atlases speciālisti, nu, tie PR vadītāji.
Viņi rakstīja apmēram tā: “Mēs redzējām, ka jūs kādreiz pie mums strādājāt. Vai jūs negribētu atkal pie mums atgriezties? Tagad mums ir attālināta darba iespēja, turklāt alga palielināta, šķiet, par 10–15 procentiem.”
Un es nodomāju – nu, es tagad tāpat meklēju darbu, kāpēc gan ne, būtu interesanti. Sākumā es atteicos divas vai trīs reizes, bet viņi man turpināja rakstīt. Un vienā brīdī, kad es vairs vispār nevarēju atrast nekādu darbu un gribējās strādāt no mājām, es nolēmu piekrist. Mani uzaicināja uz tiešsaistes interviju. Tas bija kaut kas neticams.
Nāk intervijas diena. Mani aicina pieslēgties zvanam, es pieslēdzos, un tur, izrādās, bez manis vēl pieci cilvēki. Es biju domājusi, ka intervija būs individuāla – viens pret vienu. Izrādās, mēs esam vairāki, visi sēž ar izslēgtām kamerām un mikrofoniem. Sieviete, kas vadīja interviju, sauca cilvēkus pēc uzvārda: “Tagad parunāsim ar jums, lūdzu, ieslēdziet mikrofonu.” Un visi pārējie vienkārši klausījās.
Man tas likās ļoti aizdomīgi – viņi mani visu laiku atstāja uz beigām, it kā speciāli “pēdējam desertam”. Katrs cilvēks pabeidza savu interviju, viņam pateica: “Paldies, mēs ar jums sazināsimies,” un viņš pameta zvanu. Tā notika ar visiem. Un, kad palikām tikai es un tā sieviete, kas vadīja interviju, viņa teica: “Nu, Līga, tagad jūsu kārta. Vai varat, lūdzu, ieslēgt kameru un mikrofonu?”
Es tāda mazliet satraukta – “Oho, pat tā?” – un man tā kā vēderā neliels nemiers. Ieslēdzu kameru, ieslēdzu mikrofonu. Un viņa, tā sieviete, saka: “Nu, ko, jūs atkal izlēmāt pie mums atgriezties? Jūs taču video bijāt teikusi, ka jums viss tur nepatika – gan klienti, gan darba apstākļi, gan viss pārējais. Kā tad jūs nolēmāt atkal nākt pie mums strādāt?”
Lasi vēl: 5 moderni rudens matu griezumi, kuriem nav nepieciešama sarežģīta veidošana
Es atbildu: “Ziniet, tagad jums ir attālināta vakance, man gribētos pamēģināt, turklāt arī alga ir lielāka. Kāpēc gan ne?” Bet viņa saka: “Vai tiešām esat aizmirsusi, ka toreiz runājāt par savu zemo stresa noturību, ka jums esot grūti tikt galā ar klientiem? Vai tiešām domājat, ka šoreiz spēsiet?”
Es saku: “Jā, domāju, ka šoreiz jā, jo es atradīšos mājās, mierīgā vidē, un man būtu daudz vieglāk ar to tikt galā.” Viņa saka: “Nu, ziniet, jūs, protams, toreiz to video neatstājāt bez sekām – jūs to neizdzēsāt, vēl dažus pēc tam arī nofilmējāt. Mēs, protams, padomāsim. Bet jāatzīst, jūs toreiz rīkojāties ne pārāk labi.”
Lasi vēl: Kāpēc vilkiem nepatīk suņi — un kad tie uzbrūk pat tad, ja nav izsalkuši
Es tajā brīdī sēžu, smaidu un gandrīz smejos, jo man nebija ne kauns, ne neērti – man tas likās smieklīgi. Sajūta bija tāda, it kā viņi mani būtu uzaicinājuši tikai, lai pasmietos vai mazliet pakaitinātu. Es saku: “Jā, labi, gaidīšu zvanu.” Viņi saka: “Mēs jums piezvanīsim.” Es: “Protams, uz redzēšanos.”
Un galu galā – neviens tā arī nekad nepiezvanīja. Pagājuši jau kādi trīs gadi, un es tikai nodomāju: “Vai viņi šo itkā interviju ieliks kaut kur, lai visu pagrieztu pret mani.” Es ļoti šaubos, ka telekompānijas “X” PR vadītāji nezināja par to video un nezināja, ko tieši viņi uzaicina uz interviju. Tas noteikti bija izdarīts tīši. Tikai kāds labums nezinu.
Tādas, lūk, ir šī stāsta beigas.
