Deviņus gadus strādājot par biļešu kontrolieri Rīgas autobusos, esmu iemācījusies acumirklī “izskaitļot” tos, ka brauc bez biļetes. No galvas zinu visus attaisnojumus, kādus pauž tā dēvētie zaķi, sākot no smieklīgiem līdz nekaunīgiem.
Es saprotu, kam var piedot un kam bez liekas kavēšanās jāuzliek naudas sods. Tagad es jums pastāstīšu, kā darbojas “zaķu radars”, un padalīšos ar muļķīgākajiem bezbiļetnieku centieniem taisnoties. Ticiet man, jums būs interesanti!
Nesen mūsu redakcijai uzrakstīja lasītāja Lidija no Rīgas. Sievietei ir 56 gadi, un deviņus no tiem viņa nostrādājusi par autobusu biļešu kontrolieri. Viņa veic darba pienākumus dažādos maršrutos, pārbaudot, vai pasažieri ir samaksājuši par braucienu. Sieviete atklāti pastāstīja par to, kā tiek identificēti bezbiļetnieki un kas notiek autobusa salonā.
Rakstu publicējam ar Lidijas atļauju. Lūk, ko viņa stāsta:
Man ir 56 gadi. Deviņus gadus strādāju par biļešu kontrolieri Latvijas galvaspilsētas autobusos, veicot darba pienākumus dažādos maršrutos. Katru dienu jauns autobuss, jauni cilvēki. Es pārbaudu, vai visi pasažieri ir apmaksājuši braucienu. Gadu gaitā esmu pieredzējusi daudz ko.
Kā es uzreiz pamanu “zaķus”
Daudzi cilvēki jautā: – Kā es zinu, kurš nav samaksājis? Iekāpju autobusā, un tajā ir piecdesmit cilvēku. Kā es spēju atšifrēt tos, kas nav nopirkuši biļeti? Viss ir ļoti vienkārši. Pieredze deviņu gadu garumā. Es to varu pateikt pēc pasažieru acīm, pēc viņu uzvedības. Biļešu nemaksātājs sevi nodod nekavējoties.
Es iekāpju autobusā. Paskatos uz cilvēkiem. Tie, kas ir samaksājuši, mierīgi sēž, skatās savos telefonos vai pa logu. Viņiem par mani nav daļas. Viņi ir samaksājuši, viņu sirdsapziņa ir tīra.
Bet “zaķis” saspringst, tiklīdz mani ierauga. Viņš strauji novēršas. Vai, gluži pretēji, pārāk demonstratīvi koncentrējas uz savu telefonu. Mēģina radīt iespaidu, ka ir ļoti aizņemts. Vai arī sāk rakņāties somā, izliekoties, ka meklē e-talonu. Viņš to izņem, noliek malā, atkal izņem. Viņš kustas nervozi. Tas uzreiz ir acīmredzams.
Turklāt tiem, kas izvairās no brauciena apmaksas, patīk sēdēt autobusa aizmugurē, tālāk no vadītāja un elektroniskā karšu lasītāja, domājot, ka tur ir drošāk. Vai arī stāvēt pie aizmugurējām durvīm, lai varētu ātri aizmukt, ieraugot, ka transportlīdzeklī iekāpj biļešu kontrolieris.
Spilgti atceros kādu incidentu. Iekāpu autobusā. Pašā aizmugurē sēdēja puisis. Viņš mani ieraudzīja, pēkšņi piecēlās un devās uz izeju. Autobuss joprojām turpināja kustību, bet viņš jau bija pie durvīm. Es piegāju pie viņa un teicu: – Jaunais cilvēk, uzrādiet man savu e-talonu. Viņš atbildēja: – Es tulīt kāpju ārā. Es norādīju – Vispirms parādiet, ka esat samaksājis. Viņš klusēja. Viņš nebija samaksājis. Nācās viņam uzlikt sodu.
Tā arī es tos “zaķus” izskaitļoju. Pēc viņu uzvedības, pēc skatiena. Pieredzējis kontrolieris pamana bezbiļetnieku sekundes laikā.
Attaisnojumi, kurus dzirdu katru dienu
Attaisnojumi ir pavisam cita lieta. Esmu tos visus dzirdējusi deviņu gadu laikā. Dažreiz tie ir smieklīgi, dažreiz – neticami radoši.
Izplatītākais attaisnojums ir tas, ka e-talons nedarbojās. Pieeju pie cilvēka un saku: – Uzrādiet e-talonu. Viņš atbild – Es pieliku e-talonu pie lasītāja, tas laikam nenostrādāja. Es jautāju – Vai redzējāt, ka tas nenostrādāja? Jo ierīces ekrānā iedegas sarkana gaisma, kad tā nedarbojas. Viņš turpina taisnoties: – Nē, es to neredzēju, man likās, ka viss nostrādāja.
Es jautāju: – Tad kāpēc nemēģinājāt vēlreiz? Kāpēc nepiegājāt pie vadītāja, lai pateiktu, ka elektroniskais karšu lasītājs nedarbojas? Cilvēks klusē. Jo vienkārši gribēja braukt “par zaķi”.
Citi taisnojas, ka esot izlādējies mobilais tālrunis. Viņi saka: – gribēju maksāt ar savu tālruni, bet tas “izlaida garu”. Es jautāju: – kā tad jūs zinājāt, ka telefons izlādējies, ja nemēģinājāt samaksāt? Un vispār – kāpēc jūs iekāpāt autobusā ar izlādējušos telefonu un nesamaksājāt?
Vēl viena smieklīga taisnošanās: es tikko iekāpu. Puisis sēž autobusa aizmugurē. Mēs braucam jau pusstundu. Jau desmit pieturas. Es pieeju pie viņa un lūdzu uzrādīt e-talonu. Viņš saka: – Es tikko iekāpu, nepaspēju samaksāt. Es norādu uz karšu lasītāju pie ārdurvīm. Tur tas ir, tieši pie ieejas. Kā jūs tikāt tam garām, nonācāt autobusa aizmugurē, apsēdāties un nesamaksājāt? Viņš atbild: – Nu, es steidzos.
Vēl citi apgalvo, ka neesot pamanījuši, ka e-talona kredīts ir beidzies. Es sacīju: – karšu lasītājs taču iepīkstas, iemirdzas sarkanā krāsā un ziņo, ka talons ir jāpapildina, kad tajā naudas vairs nav. Vai jūs to neredzējāt? Vai jūs to nedzirdējāt? Bet cilvēks taisnojās: – Nē, man austiņās skanēja mūzika.
Arī e-talona “aizmiršana” mājās ir izplatīta parādība. Pasažierim, kas it kā bija aizmirsis e-talonu mājās, es vaicāju: – Vai jums ir līdzi telefons?” – Jā. Tad samaksājiet, izmantojot telefonu. Var lietot Apple Pay, Google Pay vai ātro maksājumu sistēmu. Pasažieris apgalvo: – Es nezināju, ka to var izdarīt. Rīgā jau pasen var norēķināties ar tālruni. Reklāmas par šādu iespēju ir visur. Kā gan to var nezināt?
Vai kaut kas pavisam smieklīgs. Kāds pasažieris paziņoja, ka aizmirsis tālruni mājās. Bet es redzēju, ka pirms sekundes viņš to izmantoja. Es saku: – Kādās mājās? Telefons ir tev rokā! Viņš skatās uz tālruni. Apjucis. Viņš ir aizmirsis, ka tur to rokās.
Kurus bezbiļetniekus es nesodu
Būšu godīga – es nesodu visus, kas nesamaksā par braucienu. Ir daži cilvēki, kurus es saprotu. Sirmas tantiņas un onkulīši. Viņi bieži apjūk. Viņi pieliek savu e-talonu pie karšu lasītāja, bet tā nav pareizajā pusē. Vai arī viņi neredz, ka maksa par braucienu nav iekasēta. Slikta redze, tāpēc viņi neskatās karšu lasītāja ekrānā.
Reiz piegāju pie vecmāmuļas. Es norādīju: – Jūs neesat samaksājusi. Viņa nobijās: Ak, piedodiet, es domāju, ka esmu nopīkstinājusi . Viņa izņēma savu e-talonu un parādīja to. Es redzu, ka viņa ir godīga. Tas nebija tīšām, viņai neuzliku sodu.
Es sacīju: – Viss kārtībā, vecmāmiņ. Nākamreiz paskatieties ekrānā. Tas kļūst zaļš, kad maksājums ir apstrādāts. Viņa man pateicās un paklanījās. Nabaga cilvēks, visu brauciena laiku uztraucas. Vai māte ar bērnu. Bērnu ratiņi, somas, bērns niķīgs. Sievietes rokas bija pilnas. Viņa iekāpa autobusā un aizmirsa reģistrēt e-talonu.
Es sacīju: – Jūs neesat samaksājusi. Viņa uztraucās: – Ak, atvainojiet, tūlīt. Viņa izņēma savu e-talonu un samaksāja. Es redzēju, ka tas nebija tīšām. Es viņu nesodīju.
Dažreiz par braucienu nesamaksā studenti. Es piegāju. Jauns puisis man godīgi sacīja: – mans e-talons tukšs. Es braucu uz mācībām. Atvainojiet. Viņš nebija rupjš, viņš nemeloja. Viņš uzreiz atzinās. Es paudu: – Labi, dari to, bet papildini e-talonu. Viņš man pateicās un solīja to izdarīt.
Tādus cilvēkus palaižu vaļā. Jo redzu, ka tas nav aiz nekaunības. Apstākļi. Tā var notikt ar ikvienu. Dažus es sodu. Un tad ir tie, kurus es sodu bez vārda runas. Nekaunīgie “bezmaksas braucēji”, kas apzināti nemaksā. Jauni, stalti puiši. Katru dienu brauc nemaksājot. Kad es viņus pieķeru, viņi ir nepieklājīgi. – Lieciet mani mierā, – viņi saka. – Transportam jābūt bez maksas. – Un vispār, kas jūs, pie velna, tāda esat?
Es viņus sodu nešauboties. Ja līgumsodu samaksā uzreiz – 15 eiro, bet tad, ja samaksai tiek izraksīts rēķins, līgumsoda apmērs sasniedz 30 eiro.
Vai jaunas, redzams, ka naudīgas dāmītes. Labi ģērbušās, iPhone rokā, dārga soma. Viņas nav samaksājušas par braucienu. Es jautāju: – Kāpēc? Viņa atbild: – Es aizmirsu. Aizmirsa samaksāt pusotru eiro? Tā nav aizmāršība. Tā ir nekaunība. Šādām personām es vienmēr uzlieku sodu.
Kā šodien atceros kādu gadījumu. Sieviete dārgā automašīnā piebrauca, novietoja automašīnu un iekāpa autobusā. Ģērbusies atbilstoši pēdējam modes kliedzienam. Viņa nesamaksāja par braucienu. Piegāju pie viņas un lūdzu uzparādīt e-talonu. Viņa iepīkstējās: – Ak, nu, es aizmirsu.
Es viņai uzšņācu: – jūs neaizmirsāt, jūs negribējāt – sods 15 eiro! Viņa sadusmojās un sarīkoja scēnu. Es tikmēr mierīgi izrakstīju soda kvīti. Lai maksā ragā, bezgode tāda!
Kā es jūtos
Esmu nostrādājusi par biļešu kontrolieri deviņus gadus. Tas ir grūts darbs. Katru dienu jāsaskaras ar skandāliem, jādzird rupjības un taisnošanās.
Bet ir arī patīkami brīži. Kad vecenīte pateicas, ka neesmu sodījusi. Kad students apsola papildināt e-talonu un pēc tam no sirds saka paldies, ka devāt viņam iespēju. Es saprotu cilvēkus. Daži patiesi aizmirst samaksāt par braucienu. Dažiem vienkārši nav naudas. Es viņus nesodu. Es dodu viņiem iespēju. Bet es nepiedodu augstprātīgiem “zaķiem”. Tiem, kas apzināti izvairās no maksāšanas un ir rupji, tos es sodu bez žēlastības. Tas, manuprāt, ir taisnīgi.
Dārgie lasītāji, kādi jums ir bijuši piedzīvojumi sabiedriskajā transportā? Vai esat kādreiz braukuši bez biļetes un sodīti? Pastāstiet, lūdzu komentāros. Ja jums šis raksts šķita interesants, atzīmējiet to ar “patīk” un dalieties ar draugiem!
