Es sāku strādāt par taksistu ne jau naudas dēļ. Nauda — tās ir tikai papīra lapas, kas palīdz tev nopirkt lietas. Es sāku, jo klusums manā vienistabas dzīvoklī nomalē bija kļuvis pārāk skaļš
Kopš brīža, kad Alises vairs nebija, katrs stūris, katra lieta, katrs puteklītis slīpā saules starā atgādināja par viņu. Viņas kumelīšu šampūna smarža, kas tā arī nebija izzudusi no vannas istabas, bija sajaukusies ar pelējuma un mitruma smaržu. Uz plaukta aizmirsta Remarka grāmata “Trīs draugi”, ar vecu atklātni no Grieķijas starp 78. lapu. Viņas muļķīgā krūze ar neveiklu, rudu lapsu, no kuras viņa no rītiem dzēra tēju, smieklīgi saraucot degunu un sakot: “Nu ko, sāksim dienu?”
Es mēģināju visu novākt, noslēpt kastēs, sabāzt uz augšējiem plauktiem, bet tas nepalīdzēja. Atmiņu nevar salikt kastē un aizlīmēt ar līmlenti. Tā izsūcas caur kartonu, caur sienām, caur sapņiem. Bet mašīnā klusums ir citāds. Tas kustas. Motora troksnis, vienmuļā riepu švīkstēšana pa slapju asfaltu, mirgojošie lukturi — tas viss rada dzīvības ilūziju, ilūziju, ka tu kaut kur dodies.
Bet patiesībā tu tikai griez lokus pa nakts pilsētu, it kā pa savu atmiņu, atkal un atkal atgriežoties tajā pašā punktā, tajā trakajā krustojumā. Naktī pilsēta kļūst godīgāka. No tās nolobās dienas čaula — kņada un steiga, un paliek tikai vientuļas gaismas un tikpat vientuļi cilvēki, kurus es vedu no viena tukšuma punkta uz otru. Es kļuvu par viņu pārcēlāju, nakts Haronu savā vecajā “Logan”, tikai mana upe bija no asfalta, bet krasti — no paneļu daudzdzīvokļu mājām.
Tā nakts bija smaga, novembrim raksturīga nakts. No tām, kad lietus nelīst, bet karājas gaisā kā smalks, auksts puteklītis, un pasaule aiz loga pārvēršas izplūdušā, nomācošā akvarelī. Gandrīz nebija pasūtījumu. Pāris “jautru” studentu, kas sarunājās par kaut ko dižu un bezjēdzīgu, atstājot aiz sevis lētu parfimērijas smaržu.
Klusa, nogurusi sieviete no nakts maiņas maizes ceptuvē, no kuras smaržoja pēc vaniļas un bezcerības. Es vienkārši braukāju apkārt, klausoties, kā stiklu šķūrē logu tīrītāji, skaitot sekundes savai tukšajai dzīvei.
Apmēram divos naktī, kad jau grasījos braukt mājās, lai atkal satiktu savus rēgus, pēkšņi ienāca pasūtījums. Pilsētas nomale, vecās kapsētas vārti. Galapunkts — Pierīgas ciems ar nosaukumu kuru vairs neatceros pat, par kuru pat nebiju dzirdējis. Tikai burtu virkne navigācijas kartē, pazudusi kaut kur pelēkajā zonā, kur beidzas visas ceļš. Cena bija dīvaini augsta — gandrīz trīsreiz lielāka nekā parasti par tādu attālumu.
It kā kāds ļoti gribētu, lai šo pasūtījumu neatsaka, it kā šajā cenā būtu iekļauta maksa par risku vai par klusēšanu. Es uz brīdi apdomājos, tad atmetu ar roku. Kāda starpība, kur griezt lokus. Es piekritu.
Viņa stāvēja tieši pie vārtiem. Siluets, gandrīz izšķīdis miglā un lietū. Vecā, izdrupušā ķieģeļu arka virs vārtiem karājās pār viņu kā briesmoņa mute. Es apstājos, izslēdzu lukturus, lai viņu neapžilbinātu. Viņa klusējot atvēra aizmugurējās durvis un apsēdās. Es neredzēju viņas seju — tikai tumšu lakatu, kas pilnībā sedza matus un pieri. Salonā uzreiz kļuva auksti.
Ne jau no mitruma, bet no tās pašas caururbjošās, smeldzīgās aukstuma sajūtas, ko atceros kad viņš noņēma masku un, neskatoties man acīs, teica: “Mēs izdarījām visu, ko varējām.” No viņas smaržoja pēc mitras zemes, upes dūņām un, kaut kā dīvaini, pēc vīraka.
— Labvakar, — es teicu aiz ieraduma, balss izklausījās aizsmakusi, it kā nebūtu runājis vairākas dienas.
Viņa neatbildēja.
Es sāku braukt. Mēs klusējām kādas divdesmit minūtes. Es neskatījos spogulī. Negribēju. Es jutu viņas klātbūtni aiz muguras kā fizisku smagumu. Tas bija neveikli, nepareizi. Cilvēki tā nemēdz klusēt. Viņi kustas, nopūšas, šņirkstina apģērbu, skatās telefonā — aizpilda klusumu ar savas eksistences sīkajiem trokšņiem. Bet viņa sēdēja nekustīgi, kā no auksta akmens veidota statuja. Es jutu viņas nekustīgumu.
— Tālu braucam, — es atkal mēģināju, tikai lai dzirdētu cilvēka balsi, lai pārliecinātos, ka neesmu sajucis prātā šajā kustīgajā kastē.
— Uz mājām, — viņa atbildēja.
Viņas balss… tā bija klusa, vienmērīga, bez jebkādām emocijām. It kā viņa nerunātu, bet vienkārši domātu skaļi, un es nejauši būtu to dzirdējis. Tajā nebija ne siltuma, ne aukstuma. Tajā nebija nekā. Tā bija pašas klusuma balss.
Mēs izbraucām no pilsētas. Ceļš kļuva tumšāks, bedrains asfalts pārvērtās par izdauzītu grantsceļu. Mežs pievilkās klāt, melnie zari skrāpēja jumtu un stiklus. Radio sen jau bija apklusis. Es braucu, iekrampējies stūrē, un jutu, kā mani pārņem neracionālas bailes. Es gribēju viņu izlaist. Pateikt, ka mašīna salūzusi, ka tālāk nebraukšu. Kaut ko — jebko. Bet nevarēju. Jo viņas klusumā bija kaut kas pazīstams. Kaut kas, no kā pats biju bēdzis visus šos gadus. Tā bija atvadu klusuma skaņa. Koncentrēta, destilēta, mūžīga.
— Vai jūs kādu gaidāt? — viņa pēkšņi pajautāja.
Jautājums bija tik negaidīts, tik… personisks. Tas trāpīja pašā vietā, kuru trīs gadus biju mēģinājis nomākt ar nogurumu.
— Ko jūs ar to domājat? — es pārjautāju, lai gan lieliski sapratu.
— Jūs visu laiku skatāties uz ceļu tā, it kā baidītos kādu nepamanīt. Vai arī, ka kāds jūs panāks.
Es piespiedu sevi paskatīties spogulī. Viņa skatījās uz mani. Pirmo reizi. Es neredzēju viņas acis — tās grima lakata ēnā, bet es jutu viņas skatienu. Tas izgāja cauri man tieši dvēselē.
— Es ne…
— Gaidāt, — viņa sacīja. Ne kā jautājumu, bet kā apgalvojumu. — Viņa neatgriezīsies.
Rokas uz stūres kļuva aukstas un svešas. Mehāniski es iespiedu gāzes pedāli, un auto iegaudojās, lēkādams pa bedrēm.
— Es nesaprotu, par ko jūs runājat.
— Es arī gaidīju, — viņa tikpat klusi turpināja. — Ilgi. Katru nakti stāvēju pie loga un skatījos uz ceļu. Katra vārtu čīkstsoņa, katras suņa rejas naktī šķita viņa soļi. Bet tad sapratu. Viņi neatgriežas. Atgriežamies tikai mēs. Lai vēlreiz paskatītos. Lai atcerētos.
Es strauji nospiedu bremzes. Mašīnu ieslīdēja uz slapjās māla ceļa malas, tā gandrīz iebrauca lielā, ar sūnām apaugušā priedē. Es pagriezos.
— Kas jūs esat? Kā jūs zināt?
Viņa skatījās uz mani, un puskrēslā es beidzot ieraudzīju viņas seju. Bāla, ar smalkām, aristokrātiskām līnijām. Un acis… Tajās bija tāds bezgalīgs, gadsimtiem krāts nogurums. It kā viņa būtu nodzīvojusi ne vienu, bet tūkstoš dzīves, un katra no tām būtu beigusies traki, nepabeigta.
— Es — tikai pasažiere, — viņa sacīja. — Tāpat kā jūs. Tikai jūsu maršruts vēl nav beidzies. Brauciet. Jau drīz.
Es klusēju. Es vienkārši atkal nospiedu gāzi. Palika tikai savāds atpazīšanas sajaukums — it kā būtu saticis kādu no sava briesmīgākā sapņa. Mēs braucām tālāk pilnīgā klusumā. Bet tagad tas vairs nebija neveikls klusums. Tas bija klusums starp diviem cilvēkiem, kuri viens par otru visu sapratuši bez vārdiem.
Viņa lūdza apstāties pie vecas, sagruvušas mājas piebraucot pie sen pamesta ciema. Tukšas logu rūtis, iebrukusi jumta vieta, caur kuru bija izauguši jauni koki. Māja- kā no filmas.
— Esam klāt, — viņa teica.
Viņa atvēra durvis. Pirms izkāpa, viņa pagriezās. Viņas skatienā bija līdzjūtība — tā pati, no kuras es biju bēdzis visus šos gadus.
— Atlaidiet viņu, — viņa sacīja. — Atmiņa ir enkurs. Tā neļauj nogrimt, bet arī neļauj aizpeldēt. Dažkārt vienkārši jānogriež virve. Citādi jūs būsiet spiests tāpat braukāties mūžīgi.
Viņa izkāpa un aizgāja uz mājas pusi. Es skatījos viņai pakaļ, līdz viņas tumšais siluets izzuda miglā, it kā viņas nekad nebūtu bijis. Es negaidīju naudu. Es zināju, ka tās nebūs. Es sēdēju mašīnā kādas desmit minūtes, klausoties, kā atdziest dzinējs un kā lietus pilieni bungo pa jumtu. Tad paskatījos atpakaļ skata spogulī.
Aizmugurējais sēdeklis bija tukšs. Un sauss. Bet lieta nebija tajā. Es skatījos uz savu atspulgu. Uz savu seju. Un neredzēju tur sevi. Es redzēju tikai Alises acis tajā pēdējā mirklī. Pilnas mīlestības un pārsteiguma. Un es sapratu. Visu šo laiku es nebiju gaidījis viņas atgriešanos. Es biju gaidījis, kad viņa paņems mani līdzi. Es biju gaidījis atļauju sekot.
Es sapratu, ko viņa gaidīja. Un ko gaidīju es. Es apgriezu mašīnu. Ceļā uz mājām es pirmo reizi trīs gadu laikā neieslēdzu mūziku. Es vienkārši klausījos klusumu. Un tajā, pirmo reizi, nebija nekā. Tajā bija tikai kluss lietus čuksts. Un miers.
Es nezinu, kas viņa bija. Varbūt — spoks. Varbūt — vienkārši manas paša iedomas, kas apsēdās manā mašīnā, lai parādītu ceļu uz mājām. Lai pateiktu to, ko pats negribēju atzīt. Ka ir laiks nogriezt virvi. Ka ir laiks, beidzot, dzīvot tālāk.
