Vīrs man piezvanīja no Vācijas un lūdza pārskaitīt viņa kontā 10 tūkstošus eiro. Biju diezgan pārsteigta — kāpēc viņam vajadzīga tik liela summa?
Latvijā mums ir viss, ko var vēlēties: divstāvu māja, auto, dēlam pat dzīvokli esam nopirkuši. Un es vispār nesapratu, kāpēc viņam vajadzēja tādu naudu.
– Valdi, man ir nauda, bet es vēlos saprast, kāpēc tev tāda nepieciešama. Vai tu jūties slikti? – es jautāju ar bažām.
– Vienkārši iedod man šo naudu tagad un neprasi, kāpēc. Kad būšu Latvijā, es visu izskaidrošu. Un nē, man nav slikti, viss ir kārtībā,” viņš atbildēja
Vīra zvans man nedeva mieru. Es jutu, ka kaut kas nav kārtībā, bet nevarēju saprast, kas. Mēs esam precējušies vairāk nekā 40 gadus, un mums ir dēls Juris – mūsu lepnums.
Kad dēls aizgāja studēt, mēs ar vīru sajutāmies mazliet vientuļi. Tā es nolēmu meklēt darbu ārzemēs, un vīrs tam piekrita. Tagad jau 20 gadus dzīvoju un strādāju Vācijā. Šajā laikā esmu daudz sasniegusi, un vīrs atzīst, ka viss, ko esam iegādājušies – mūsu māja, dzīvoklis un mašīna – ir manas pūles un nopelns.
Mājās atgriežos tikai uz Ziemassvētkiem vai Lieldienām. Parasti palieku dzimtenē 3-4 nedēļas un tad atkal atgriežos Vācijā. Kad biju mājās, tas mani patiesi priecēja – mans vīrs bija labs saimnieks, un es sapratu, ka manas pūles nebija bijušas velti.
Mēs iegādājāmies dēlam dzīvokli, pēc tam palīdzējām arī ar automašīnas iegādi. Es pastāvīgi pārskaitīju dēlam naudu, jo mums ar vīru nekas netrūka.
Kopumā es domāju, ka daru pareizi. Cerēju, ka pēc gada vai diviem atgriezīšos mājās, un beidzot dzīvosim mierīgi ar vīru. Pat plānoju, ka vecumdienās ceļosim kopā. Vācijā redzēju, ka pensionāri nemitīgi dodas ekskursijās.
Šie 10 tūkstoši eiro, ko vīrs lūdza, man visu laiku bija prātā. Es nolēmu atgriezties mājās, paņemt naudu un beidzot uzzināt, kāpēc viņam bija vajadzīga tieši šāda summa…
Valdis bija ļoti pārsteigts, ieraugot mani uz mājas sliekšņa, jo Lieldienas jau bija pagājušas, bet līdz Ziemassvētkiem vēl bija tālu.
– Šeit ir nauda, es teicu.
– Bet saki, kāpēc tev tāda summa ir vajadzīga?
Vīrs nolaida galvu, saprotot, ka vairs nevar klusēt, jo patiesība agri vai vēlu iznāks gaismā. Viņš godīgi atzinās, ka viņam ir ārlaulības meita. Viņa bija apprecējusies un vēlējās iegādāties dzīvokli, taču naudas nepietika, tāpēc sieviete nolēma lūgt palīdzību tēvam.
Izrādījās, ka šī situācija jau nebija nekas jauns. Kamēr es strādāju Vācijā, mans vīrs bija atradis citu sievieti, kura piedeva viņam bērnu. Viņi bija nolēmuši, ka viņš nešķirsies, bet sniegs finansiālu atbalstu gan sievietei, gan bērnam. Tas nebija sarežģīti, jo es regulāri pārskaitīju naudu, un vīram vienmēr bija pieejami pietiekami līdzekļi.
Tagad vīra meita lūdza atbalstu dzīvokļa iegādē. Valdis domāja, ka es viņam bez jautājumiem piešķiršu naudu. Taču šoreiz viņš kļūdījās.
– Tātad, vai mums tagad jāizšķiras par šiem 10 tūkstošiem? – jautāja Valdis. – Tas nav tavā interesē. Viss, kas mums pieder, ir iegādāts kopīgi, un tas būs jāsadala. Bet šoreiz mēs vienkārši palīdzēsim meitai iegādāties dzīvokli un aizmirsīsim šo visu.
Viņam ir viegli teikt tā. Kā var vienkārši aizmirst par visu to? Runa nav tikai par naudu, bet par faktu, ka viņam ir meita, par kuru es neko nezinu. Tas nav nekāda niekošanās.
Ko man tagad darīt? Kā rīkoties pareizi, lai vēlāk nerastos nožēla? Vai dot šos 10 tūkstošus un vienkārši aizmirst par visu, vai tomēr atturēties un nedot? Varbūt man vajadzētu pieņemt lēmumu par šķiršanos? Esmu pilnīgā apjukumā, jo nekad nevarēju iedomāties, ka no sava vīra piedzīvošu kaut ko tādu.
Kā tu domā par šo stāstu? Ko tu darītu, ja būtu šīs sievietes vietā? Dalies ar savām domām komentāros un, ja raksts tev patika, atzīmē to ar “patīk”. Būsim priecīgi, ja arī dalīsies ar rakstu sociālajos tīklos!
