Matjū Katerīns savas universitātes bibliotēkā lasīja grāmatu, kas bija domāta kādam sarežģītam studiju darbam, kad pēkšņi viņš pamanīja kādu aizdomīga skata papīra lapiņu.
Diena, kas bija paredzēta garlaicīgas esejas rakstīšanai, pārvērtās par kaut ko daudz intriģējošāku.
Uz zīmītes bija rakstīts:
„Šī papīra lapiņa kalpo kā laika kapsula cilvēka, kurš pirmais to atradīs. Tā kā tu tagad šo lasi, atmet sevi laikā atpakaļ uz 1986. gada 14.oktobri pulksten 9:45 vakarā. Pajautā sev: „Kur es tajā brīdī biju?”, „Ko es darīju?” Es biju šajā pašā bibliotēkā un rakstīju eseju. Pieraksti šajā zīmītē datumu, kurā tu to izlasi, un ieliec zīmīti atpakaļ vietā, kurā to atradi, lai tā tiktu atklāta atkal, atkal un atkal…”
Atbildes, kas bijušas rakstītas lapiņas aizmugurē ir tieši tas, ko varētu gaidīt no studentiem, lai gan mēs visi noteikti jūtamies slikti par vienu no personām, kuram savu dzimšanas dienu nācās pavadīt bibliotēkā.
1987.gada 6. aprīlis – „Mana 20.dzimšanas diena” raksta kāda skumja dvēsele, kurai tagad būtu jau 48 gadi.
1988.gada 17.jūlijs – „Tikko iesāku savu eseju. Man ir tik garlaicīgi.”
„Jautra ideja, patīkami pievienoties komandai,” raksta kāds entuziastisks students 1989.gada augustā.
„Ir pagājis labs laiciņš, kopš kāds šo ir lasījis,” raksta kāds students 2002.gadā.
Trīspadsmitais un šobrīd pēdējais ieraksts nāk no Metjū Katerīns, kurš raksta:
„31.08.2015. Rakstu eseju #arnokavēšanos”
Kā laiki ir mainījušies!
Avots: www.womansday.com
