Interesants, neierasts notikums, kas notika pāris gadus atpakaļ, bet vēl jo projām mūsu apkaimē tiek pārrunāts atkal un atkal
Putenis gaudoja tā, ka šķita — daba ir sajukusi prātā. Andrejs stāvēja pie sava mājas loga ciematā un ar bažām raudzījās baltajā plīvurā aiz stikla. Viņa Sibīrijas laika suns Laina no rīta bija aizgājusi uz mežu un vēl nebija atgriezusies.
— Kur tu esi, meitenīt? — satraukts murmināja vīrietis. — Ārā tāds laiks…
Laina bija gudrs, apmācīts suns un regulāri devās pārgājienos pa mežu, taču nekad nebija kavējusies tik ilgi, īpaši šādā nelabvēlīgā laikā. Un mājās viņai bija atstāti trīs nedēļas veci kucēni — pieci mazi, pūkaini kamoliņi, kuri ik pēc divām stundām prasīja mātes pienu.
— Tēt, vai mamma Laina nenosals? — pajautāja astoņgadīgā Ance, piekļāvusi pie sevis vienu no kucēniem.
— Nenosals, saulīt, — mierināja meitu Andrejs, lai gan pats bija nopietni satraucies. — Viņa ir stipra, gudra. Atrādīs, kur patverties.
Bet laiks gāja, un Lainas joprojām nebija. Kucēni sāka nemierīgi smilkstēt — viņi bija izsalkuši. Andreja sieva Marina jau bija sagatavojusi mātes piena aizvietotāju gadījumam, ja nu vajadzēs.
— Ja viņa neatgriezīsies stundas laikā, sāksim mazos barot paši, — nolēma sieviete.
Un pēkšņi pie durvīm sāka dauzīties. Andrejs metās atvērt un apjuka — uz sliekšņa stāvēja Laina, visa sniegā un ledū, bet zobos viņai bija kaut kas.
— Laina! — priecīgi iesaucās Ance. — Mammiņa atgriezusies!
Suns uzmanīgi iegāja mājā, tieši dodoties pie kastes, kur gulēja viņas kucēni. To, ko viņa nesa, viņa ar neticamu maigumu nolika blakus tiem, pēc tam sāka laizīt — vispirms savus bērnus, tad atrasto mazuli.
— Kas tas viņai? — pārsteigta jautāja sieva, cenšoties saskatīt lampas blāvumā.
— Izskatās pēc kucēna, — pieļāva Andrejs. — Droši vien atradusi kaut kur apmaldījušos.
Laina apgūlās blakus visiem mazuļiem un sāka tos barot. Arī atradenis pieķērās pie ēšanas, bet suns viņu maigi pagrūda ar purnu, palīdzot ērti iekārtoties.
— Skaties, kā viņa viņu sargā, — čukstēja sieva. — It kā savējo.
Andrejs mēģināja pienākt tuvāk, lai aplūkotu jauno ģimenes locekli, taču Laina uzmanīgi ierūcās. Tā nekad nebija bijis — viņa vienmēr uzticējās saimniekiem. Bet tagad viņas uzvedībā bija kas mainījies. Viņa kļuva modrāka, it kā sargātu kādu īpašu noslēpumu.
— Labi, — nolēma vīrietis. — Lai atpūšas. Rīt sapratīsim.
Nakts pagāja mierīgi. Laina ne mirkli neatkāpās no kucēniem, bet noslēpumainais atradenis mierīgi gulēja. No rīta Andrejs piecēlās agrāk un piezagās pie kastes. Laina snauda, un viņš beidzot varēja aplūkot, ko tad viņa atnesusi no meža.
— Katrīn! — klusi, bet satraukti viņš pasauca sievu. — Nāc, tikai klusu.
Sieviete pienāca un arī apklusa aiz pārsteiguma. Tas, kas gulēja starp kucēniem, noteikti nebija suņa mazulis. Mazuļa galva bija nesamērīgi liela, ķepas — mazas, un viņa izskatā bija kaut kas ļoti… netipisks.
— Tas taču nav kucēns, — čukstēja Katrīna.
— Es arī tā domāju. Bet kas tad tas ir?
Tajā brīdī Laina pamodās un, ieraugot saimniekus pie bērniem, atkal ierūcās. Viņa uzmanīgi pārcēla viņu pašā vidū, ielika viņu kucēnu aplenkumā un apgūlās tā, lai aizsegtu viņu no cilvēkiem.
— Viņa viņu sargā, — pārsteigts teica Andrejs. — It kā zinātu, ka viņš ir īpašs.
— Vajag parādīt speciālistam, — nolēma Katrīna. — Man nav mierīgi.
— Bet kā ar Lainu? Viņa jau neļaus viņu paņemt.
— Pagaidīsim, līdz viņa izies ārā.
Pēc stundas gadījās iespēja. Laina iznāca pagalmā dabiskajās vajadzībās, un Andrejs ātri paņēma noslēpumaino mazuli. Tas acīmredzami bija vājāks par kucēniem. Speciālists jau trīsdesmit gadus bija pieņēmis dzīvniekus un bija redzējis daudz ko. Bet, kad Andrejs atsedza sedziņu ar mazuli, viņš izbrīnījās.
— Tas ir lācēns, — viņš noteica bez mazākajām šaubām. — Pavisam mazs, kādas divas nedēļas vecs.
— Lācēns?! Bet kā…
— Ļoti vienkārši, — paskaidroja speciālists, uzmanīgi apskatot mazuli. — Lāceni dzimst ziemā, alā. Ja viņu kaut kas izbiedē, viņa var pamest mazuļus. Šis nabadziņš palicis viens, bet jūsu Laina viņu izglābusi.
— Un ko tagad darīt? — apjucis jautāja Andrejs.
— Viņu jānodod specializētam centram. Mājās lācēnu neizaudzināsi. Viņam vajag īpašu barību, kopšanu, bet pēc tam — sagatavošanu izlaišanai savvaļā.
— Bet kā Laina to pārdzīvos? Viņa taču tik ļoti pie viņa pieķērusies.
— Zināt ko, nesteigsimies. Mazulis ir pavisam vājš, viņam vajag pieņemties spēkā. Lai Laina pabaro viņu vēl dažas dienas — viņas piens šobrīd ir labākās zāles. Es sazināšos ar savvaļas dzīvnieku centru.
Mājās viņus gaidīja pārsteigums. Laina skraidīja pa pagalmu, smilkstot un ostot saimnieku pēdas. Kad viņi atgriezās ar lācēnu, suns metās viņiem pretī, uzmanīgi apošņāja mazuli un nomierinājās tikai tad, kad viņš atkal bija blakus viņas kucēniem.
— Viņa taču saprot. Saprot, ka viņš ir īpašs, un mīl viņu.
Lasi vēl: Esmu vecmāmiņa un godīgi pasaku – es gribu, lai mazbērniem ātrāk sākas skola, man pietiek
Nākamās dienas kļuva īpašas visai ģimenei. Lācēns, kuru Ance nosauca par Pūku (kā Vinnijs Pūks), ātri pieņēmās svarā. Laina par viņu rūpējās ar dubultu maigumu. Un lācēns auga ne pa dienām, bet pa stundām. Jau pēc nedēļas kļuva skaidrs, ka tas patiešām ir lācēns — viņam atvērās acis, un tajās bija kaut kas pirmatnējs. No centra atbrauca Helēna, pieredzējusi speciāliste lācēnu audzināšanā.
— Pārsteidzoši, — viņa teica, vērodama Lainu un Pūku — Esmu redzējusi, kā suņi izbaro vilcēnus, lapsēnus, bet lācēnu — pirmo reizi. Un pats pārsteidzošākais — viņa visu dara pareizi.
— Vai viņu var atstāt vēl uz kādu laiku? — lūdza Ance. — Mamma Laina viņu tik ļoti mīl…
Helēna paskatījās uz meiteni, tad uz suni, kas maigi turēja lācēnu.
— Vēl nedēļu, — viņa nolēma. — Līdz viņš pavisam nostiprināsies. Bet pēc tam viņš noteikti jāved prom. Lācēnam ir jāmācās būt lācim, nevis sunim.
Šī pēdējā nedēļa kļuva par vismīļākajām. Laina it kā juta, ka viņu kopīgais laiks tuvojas beigām. Viņa kļuva vēl gādīgāka, gandrīz neatkāpās. Bet viņš, pieaugot, jau mēģināja spēlēties ar kucēniem, taču viņa spēles bija rupjākas, spēcīgākas — viņā pamodās lācis. Atsvešināšanās dienā Laina ilgi neļāva cilvēkiem tuvoties lācēnam. Viņa cieši piespieda viņu sev klāt un klusi smilkstēja.
— Laina, meitenīt, — runāja viņai Andrejs, — tu taču saproti, ka tā būs labāk viņam. Viņam jādodas pie savējiem. Kad lācēnu beidzot paņēma, Laina gaudoja. Nevis rēja, bet tieši gaudoja — stiepti, skumji.
— Laina, — Ance apskāva suni. — Pūks būs laimīgs mežā. Tu esi laba mamma, tu viņu izglābi.
Centrā lācēns auga ātri. Helēna regulāri sūtīja fotogrāfijas: te viņš ēd zivis, te spēlējas ar citiem lācēniem, te jau kāpj kokos.
— Viņš būs gatavs izlaišanai rudenī, — viņa paziņoja pa telefonu. — Un ziniet, viņā ir kas īpašs. Viņš ļoti uzticas cilvēkiem, bet tajā pašā laikā nav zaudējis savvaļas instinktus. Jūsu Laina viņam ir devusi kaut ko ļoti svarīgu — spēju mīlēt un uzticēties.
Bet Laina pirmajās dienās pēc šķiršanās skuma. Viņa bieži gāja uz to vietu mežā, kur atrada lācēnu, ostīja, meklēja. Taču pamazām pierima — viņai taču bija savi kucēni, kuriem arī vajadzēja rūpes. Rudenī Pūku izlaida rezervātā. Helēna uzaicināja ģimeni uz šo ceremoniju.
— Gribam, lai jūs redzat, kāds viņš ir kļuvis, — viņa sacīja.
Lācēns bija paaudzies par skaistu, jaunu lāci. Kad atvēra būri, viņš nesteidzās iziet. Vispirms uzmanīgi apostīja gaisu, tad lēnām iznāca un apraudzījās. Un pēkšņi pagriezās cilvēku virzienā.
— Viņš mūs atceras? — čukstēja Ance.
— Iespējams, — pasmaidīja Helēna. — Pirmos iespaidus lācēni atceras visu mūžu.
Pūks vēl brīdi pastāvēja, it kā atvadīdamies, un tad nesteidzīgi devās mežā. Uz mežmalas viņš vēl pēdējo reizi pagriezās un pazuda biezoknī.
— Esi laimīgs.
Lasi vēl: Viņi atstāja vecmāmiņu vienu vecajā mājā Liepājā, aizslēdzot durvis aizbrauca prom
Bet mājās viņus gaidīja Laina. Viņa priecīgi sagaidīja ģimeni, apošņāja drēbes, kurās bija palikušas meža un… lāča smaržas. Suns domīgi paskatījās meža virzienā un klusi ierējās, it kā sūtīdama sveicienus. Pēc gada tajos pašos mežos mežsargi sāka manīt lielā lāča pēdas. Vietējie iedzīvotāji stāstīja pārsteidzošus stāstus — lācis nebaidījās cilvēku, bet arī nebija svešs. Viņš it kā atcerējās, ka cilvēki var būt labi.
— Tas ir mūsu Pūks, — bija pārliecināta Ance. — Viņš atceras, kā mamma Laina viņu mīlēja, un tagad zina, ka ne visi cilvēki ir slikti.
Lainas un lācēna stāsts kļuva par leģendu viņu ciematā. Cilvēki to nodeva no mutes mutē, stāstīdami par suni, kas pierādīja — mātes mīlestība nepazīst sugu robežu.
— Zini, — kādā brīdī Andrejs sacīja sievai, skatoties uz Lainu, kas spēlējās ar jauno kucēnu metienu, — viņa mums iemācīja, ka ģimene nav tikai radniecība. Tā ir gatavība pieņemt, aizsargāt un mīlēt to, kam tas ir vajadzīgs. Un kaut kur mežā dzīvo lācis, kas zina, ko nozīmē būt mīlētam. Lācis, kuru izbaroja suns un kurš uz mūžu atcerējās mātes ķepu siltumu un piena garšu, ar kuru ar viņu dalījās, nejautājot, kas viņš ir un no kurienes nācis.
P.S. Lainas un Pūka stāsts pierāda, ka mīlestība nepazīst robežas. Dalieties ar šo brīnišķīgo stāstu ar draugiem — lai pasaule zina, ka mātes mīlestības brīnumi notiek katru dienu!
