— Pārsteidzoši, — viņa teica, vērodama Lainu un Pūku — Esmu redzējusi, kā suņi izbaro vilcēnus, lapsēnus, bet lācēnu — pirmo reizi. Un pats pārsteidzošākais — viņa visu dara pareizi.
— Vai viņu var atstāt vēl uz kādu laiku? — lūdza Ance. — Mamma Laina viņu tik ļoti mīl…
Helēna paskatījās uz meiteni, tad uz suni, kas maigi turēja lācēnu.
— Vēl nedēļu, — viņa nolēma. — Līdz viņš pavisam nostiprināsies. Bet pēc tam viņš noteikti jāved prom. Lācēnam ir jāmācās būt lācim, nevis sunim.
Šī pēdējā nedēļa kļuva par vismīļākajām. Laina it kā juta, ka viņu kopīgais laiks tuvojas beigām. Viņa kļuva vēl gādīgāka, gandrīz neatkāpās. Bet viņš, pieaugot, jau mēģināja spēlēties ar kucēniem, taču viņa spēles bija rupjākas, spēcīgākas — viņā pamodās lācis. Atsvešināšanās dienā Laina ilgi neļāva cilvēkiem tuvoties lācēnam. Viņa cieši piespieda viņu sev klāt un klusi smilkstēja.
— Laina, meitenīt, — runāja viņai Andrejs, — tu taču saproti, ka tā būs labāk viņam. Viņam jādodas pie savējiem. Kad lācēnu beidzot paņēma, Laina gaudoja. Nevis rēja, bet tieši gaudoja — stiepti, skumji.
— Laina, — Ance apskāva suni. — Pūks būs laimīgs mežā. Tu esi laba mamma, tu viņu izglābi.
Centrā lācēns auga ātri. Helēna regulāri sūtīja fotogrāfijas: te viņš ēd zivis, te spēlējas ar citiem lācēniem, te jau kāpj kokos.
— Viņš būs gatavs izlaišanai rudenī, — viņa paziņoja pa telefonu. — Un ziniet, viņā ir kas īpašs. Viņš ļoti uzticas cilvēkiem, bet tajā pašā laikā nav zaudējis savvaļas instinktus. Jūsu Laina viņam ir devusi kaut ko ļoti svarīgu — spēju mīlēt un uzticēties.
Bet Laina pirmajās dienās pēc šķiršanās skuma. Viņa bieži gāja uz to vietu mežā, kur atrada lācēnu, ostīja, meklēja. Taču pamazām pierima — viņai taču bija savi kucēni, kuriem arī vajadzēja rūpes. Rudenī Pūku izlaida rezervātā. Helēna uzaicināja ģimeni uz šo ceremoniju.
— Gribam, lai jūs redzat, kāds viņš ir kļuvis, — viņa sacīja.
Lācēns bija paaudzies par skaistu, jaunu lāci. Kad atvēra būri, viņš nesteidzās iziet. Vispirms uzmanīgi apostīja gaisu, tad lēnām iznāca un apraudzījās. Un pēkšņi pagriezās cilvēku virzienā.
— Viņš mūs atceras? — čukstēja Ance.
— Iespējams, — pasmaidīja Helēna. — Pirmos iespaidus lācēni atceras visu mūžu.
Pūks vēl brīdi pastāvēja, it kā atvadīdamies, un tad nesteidzīgi devās mežā. Uz mežmalas viņš vēl pēdējo reizi pagriezās un pazuda biezoknī.
— Esi laimīgs.
Lasi vēl: Viņi atstāja vecmāmiņu vienu vecajā mājā Liepājā, aizslēdzot durvis aizbrauca prom
Bet mājās viņus gaidīja Laina. Viņa priecīgi sagaidīja ģimeni, apošņāja drēbes, kurās bija palikušas meža un… lāča smaržas. Suns domīgi paskatījās meža virzienā un klusi ierējās, it kā sūtīdama sveicienus. Pēc gada tajos pašos mežos mežsargi sāka manīt lielā lāča pēdas. Vietējie iedzīvotāji stāstīja pārsteidzošus stāstus — lācis nebaidījās cilvēku, bet arī nebija svešs. Viņš it kā atcerējās, ka cilvēki var būt labi.
— Tas ir mūsu Pūks, — bija pārliecināta Ance. — Viņš atceras, kā mamma Laina viņu mīlēja, un tagad zina, ka ne visi cilvēki ir slikti.
Lainas un lācēna stāsts kļuva par leģendu viņu ciematā. Cilvēki to nodeva no mutes mutē, stāstīdami par suni, kas pierādīja — mātes mīlestība nepazīst sugu robežu.
— Zini, — kādā brīdī Andrejs sacīja sievai, skatoties uz Lainu, kas spēlējās ar jauno kucēnu metienu, — viņa mums iemācīja, ka ģimene nav tikai radniecība. Tā ir gatavība pieņemt, aizsargāt un mīlēt to, kam tas ir vajadzīgs. Un kaut kur mežā dzīvo lācis, kas zina, ko nozīmē būt mīlētam. Lācis, kuru izbaroja suns un kurš uz mūžu atcerējās mātes ķepu siltumu un piena garšu, ar kuru ar viņu dalījās, nejautājot, kas viņš ir un no kurienes nācis.
P.S. Lainas un Pūka stāsts pierāda, ka mīlestība nepazīst robežas. Dalieties ar šo brīnišķīgo stāstu ar draugiem — lai pasaule zina, ka mātes mīlestības brīnumi notiek katru dienu!
