Ceturtais stāvs. Dzīvoklis četrdesmit divi. Klausījās — vai kāds ir mājās. Klusums. «Bet ja nu viņa nav? Ja aizbraucis?» — viņa nodomāja ar atvieglojumu. Bet tad aiz durvīm atskanēja soļi.
— Kas tur? — veca cilvēka balss.
— Mani sauc Velta. Es pie jums par jūsu tēvu atbraucu. Ilga pauze.
— Kādu tēvu?
— Ivaru Kočetovu. Vēl pauze. Tad atskanēja aizšautnes noņemšanas troksnis. Durvis atvērās. Gandrīz vecs vīrs. Mājas čībās, vecā džemperī. Seja nogurusi, acis piesardzīgas.
— Ko jūs zināt par manu tēvu? — viņš klusi jautāja.
— Var ieiet? Tas ir garš stāsts. Viņš pagājās sāņus, ielaida viņu dzīvoklī. Dzīvoklis parasts. Nebagāts. Grāmatu plaukti, vecas mēbeles, fotogrāfijas pie sienām. Smaržoja pēc tējas.
— Sēdieties, — viņš pamāja uz dīvānu. — Tēju gribat?
— Paldies.
Viņš lēni, uzmanīgi uzvārīja tēju, izņēma konfektes no bufetes.
— Vai jūs atceraties, kas notika ar jūsu tēvu?
— Atceros, — viņš pamāja. — Pazuda sešdesmit astotajā. Meklējām, nekā. Kā ūdenī iekrita.
— Un viņš nevienam neko neuzticēja? Kaut ko nenodeva glabāšanā?
Vecais vīrs kļuva uzmanīgs:
— Bet jūs no kurienes? Kas jūs tāda?
— Manu tēvu sauca Pēteris Krūmiņš. Viņš bija draugs jūsu tēvam.
— Māte kaut ko par viņu stāstīja. Labs, teica, cilvēks.
Velta izņēma no somas burku. — Tas ir jūsu. Vecais skatījās uz burku, nesaprata.
— Kas tas?
— Jūsu mantojums. Tas, ko jūsu tēvs atstāja.
Un Velta visu izstāstīja. Par Rudo, par bedri zem ābeles, par tēva vēstulēm. Vīrs klusējot klausījās. Tad paņēma vēstuli, izlasīja. Pārlasīja vēlreiz.
— Tātad tēvs līdz galam par mani domāja, — viņš nočukstēja. — Bet es domāju, ka pameta mūs. Ka cita ģimene viņam parādījās.
— Nepameta, — sacīja Velta. — Viņš jūs nepameta. Vecais paņēma vienu naudas paciņu, pataustīja.
— Sešdesmit gadi. Sešdesmit gadus es nezināju patiesību.
— Tagad zināt.
Mājās Velta atgriezās vakarā. Tukša soma rokā šūpojās — viegla, bez svara. Uldis sēdēja uz lieveņa.
— Nu? — īsi pajautāja.
— Atdevu.
— Visu?
— Visu.
Velta pieglaužas vīram. Pirmo reizi šo dienu laikā dvēselē iestājās miers.
— Stāsti, — teica Uldis. — Kāds viņš, tas Kočetovs?
Lasi vēl: Palīdzēju draudzenei, kas viena dzīvo Jūrmalā, bet beigās kļuva tikai sliktāk
Un viņa izstāstīja. Par visu, ko bija redzējusi, par emocijām.
— Saka, sešdesmit gadus domājis, ka tēvs pameta. Bet izrādās…
— Skaidrs, — vīrs pamāja. — Tātad pareizi izdarīji.
Rudais izskrēja no aiz mājas, astīti vicinādams. Apošņāja Veltu — meklē pazīstamas smaržas.
— Tu esi gudrs, — viņa noglāstīja suni. — Zināji, ka jārok.
Nākošajā dienā piezvanīja Inna:
— Mammu, nu kā? Atradāt viņu?
— Atradu.
— Un?
— Un atdevu visu. Līdz pēdējai kapeikai.
Ilga pauze klausulē.
— Mammu, es tik ļoti lepojos ar tevi.
Bet pēc nedēļas pats tas vīrs atbrauca. Ar autobusu. Ar lielu somu.
Lasi vēl: Cik reizes jāmazgā baltie rīsi, lai noņemtu pesticīdu un smago metālu atliekas
— Veltas kundze, — viņš sacīja, stāvot uz sliekšņa. — Man jūs personīgi jāpasakās. Pie tējas viņš stāstīja:
— Ziniet, es visu mūžu strādāju skolā. Matemātiku mācīju. Un vienmēr bērniem teicu: godīgums ir pamats visam. Bet pats tā īsti cilvēku godīgumā neticēju.
— Un tagad?
— Tagad ticu, — viņš pasmaidīja. — Jūs man ticību cilvēkiem atgriezāt.
No somas viņš izņēma sainīti:
— Tas jums. Neatsakieties.
— Kas tas ir?
— Ābele. Stāds. Labs šķirnes — “Baltā Dzidrā”. Pats izaudzēju.
— Kāpēc?
— Iestādiet blakus tai, zem kuras slēpās dārgums. Lai aug. Par piemiņu mūsu tēviem. Stādu stādīja visa ģimene. Atbrauca Inna ar mazbērniem, Uldis raka, Velta ielika kociņu zemē. Rudais grozījās blakus, apošņāja saknes.
— Tik tu te vairs neroc, — stingri sacīja Velta. — Pietiks ar dārgumiem. Suns ierējās — it kā teiktu, sapratu. Kad stādu bija iestādījuši, aplaistījuši, vecais vīrs sacīja:
— Tagad aplis ir noslēdzies.
— Kāds aplis?
— Viens cilvēks apraka noslēpumu zem ābeles. Otrs to atrada un atdeva. Trešais iestādīja jaunu ābeli. Lai dzīve turpinās.
Vakarā, kad visi bija aizbraukuši, Velta izgāja dārzā. Divas ābeles stāvēja blakus — vecā un jaunā. Zem kājām čaukstēja zeme. Kaut kur rēja Rudais — dzenāja kaķi pa pagalmu.
— Tēti, — viņa klusi sacīja vecajai ābelei. — Laikam pareizi izdarīju? Zari viegli sakustējās vējā. It kā pamāja. Izrādās, godīgums viņu ģimeni nav izputinājis. Gluži pretēji — padarījis bagātāku. Tik tas bagātums nebija naudas mēros.
