Mareks brauca vilcienā, skatījās pa logu un domāja, ka viņa dzīve šobrīd ir gluži kā ainava aiz loga – bez īpašām iezīmēm
Viņš izkāpa uz perona vienkārši, lai ieelpotu svaigu gaisu. Stacija izrādījās maza un tukša. Uzrakstu ar nosaukumu viņš pat nepamanīja. Un kāpēc gan? Pēc piecpadsmit minūtēm vilciens dosies tālāk. Pie drauga, kurš bija viņu aicinājis “atiet no ikdienas”. Un tad viņš to ieraudzīja. Suns gulēja tieši uz sliedēm. Apmēram trīsdesmit metrus no platformas. Vienkārši gulēja. Un nemēģināja aizbēgt.
— Hei! Kš-kš! — Mareks pamāja ar roku. Suns pacēla galvu. Paskatījās. Un atkal apgūlās. “Kas ar viņu? kaut kas noticis?” — domas virmoja. Mareks apskatījās apkārt – neviena. Un devās uz priekšu.
— Ko tu te dari? A? — balss izklausījās aizsmakusi, it kā sen nebūtu lietota runāšanai. Suns – netīri rudzu brūns, tievs – skatījās uz viņu ar melnām acīm. Ne smilkstēja, ne rūca. Vienkārši skatījās – tā, it kā visu saprastu. Viss, viss. Arī par Mareku.
Pietuvojies, viņš saprata iemeslu. Aizmugurējā ķepa bija iesprūdusi. Tieši starp sliedēm. Un, šķiet, jau sen. Suns, iespējams, vienkārši bija piekusis mēģināt tikt ārā.
Sāku nedaudz uztraukties, jo kaut kur, dziļi kustības grafikā, jau tuvojās nākamais vilciens. Mareks skatījās uz suni, suns – uz Oviņu.
— Tā, labi. Tagad tiksim galā, — viņš nomurmināja, nometoties ceļos. Suns saspringa, acīs uzplaiksnīja neuzticība. Viņš vāji un klusi ierūcās – ne skaļi, drīzāk brīdinoši.
— Es taču tev palīdzēt gribu, mazais, — Mareks nopūtās. — Saprati? Pa-lī-dzēt. Viņš uzmanīgi izstiepa roku. Suns vēroja katru kustību. Cik ilgi tu te jau gulēji? Ķepa bija cieši iesprūdusi. Metāla sliedes mala bija ieķērusies. Mareks sarāvās.
— Nu gan esi iekūlies, brālīt.
Viņš mēģināja uzmanīgi atbrīvot ķepu, bet sunim tas acīmredzami nepatika. Tas smilkstēja, taču — dīvaini — nemēģināja pretoties. Tikai skatījās ar tām skaistajām acīm. It kā jautātu: tu taču neaiziesi? Bet viņš varēja vienkārši aiziet. Iekāpt vilcienā. Turpināt ceļu. Kam rūp klaiņojošs suns? Vai tad tā ir viņa problēma? Taču kaut kas traucēja. Kaut kas neļāva vienkārši pagriezties un aiziet.
— Nu un ko lai ar tevi dara? — Mareks jautāja, vairāk pats sev, nekā sunim.
Tad viņš izvilka telefonu. Un domāja. Kam zvanīt šajā aizmirstajā stacijā? Viņš apkārt skatījās. Noliecies dežuranta namiņš ar milzīgu piekaramo atslēgu. Rūsējusi ūdens kanna. Un ne viena cilvēka. Tajā brīdī tālumā atskanēja signāls. Vilciens? Jau? Viņš paskatījās pulkstenī – pagājušas tikai septiņas minūtes no piecpadsmit. Tātad cits vilciens. Pretim braucošais, iespējams.
Viņš atkal paskatījās uz suni. Tas, šķiet, arī bija sadzirdējis. Un acīs parādījās kaut kas neierasts. It kā viņš jau zinātu, kas notiks. Un pieņem to.
— Nē taču! — pēkšņi iesaucās Mareks, pārsteigts par savas balss spēku. — Nē! Viņš atkal noliecās pie suņa. Ar rokām sāka paplašināt spraugu, izstumdīja granti, mēģināja pacelt sliedi.
— Telefons! — viņu pēkšņi apskaidroja. Viņš satvēra to un zvanīja uz pirmo numuru sarakstā. Meitai.
— Hallo?
— Paula! Klausies! Es esmu stacijā, nezinu, kurā! Te ir suns, kura ķepa iesprūdusi starp sliedēm! Vilciens tuvojas! Es nezinu, ko…
— Tēt? — meitas balss bija apjukusi. — Tu to nopietni?
— Protams nopietni! — viņš teica to skaļi. — Klausies! Kā atbrīvot suni? Sliede… es nevaru to pacelt!
Signāls bija tuvāk. Mareks paskatījās apkārt — rīta dūmakā jau bija redzams tuvojošā vilciena siluets.
— Kāda sliede? Par ko tu vispār runā?
— Kā izglābt suni?!
Tālrunis sekundi klusēja. Tad meita sacīja:
— Tēt, atrodi kaut ko plānu ko var ielikt starp sliedi un ķepu. Kā sviru. Mareks lūkojās apkārt. Nekā. Ne koka, ne metāla. Tad viņš novilka jostu. Veca, bet stingra. Ādas. Iebāza starp sliedi un ķepu. Un sāka vilkt. Ar visu spēku.
— Nu, davai! Davaiii! — viņš čukstēja.
Tīteņi no hostām – neierasti, bet toties interesanti un nogaršošanas vērti
Suns skatījās. It kā saprastu – šī ir pēdējā iespēja. Mareks centās tik ļoti, ka likās – josta tūlīt pārtrūks. Un pēkšņi ….
Turpinājumu lasi otrajā lapā…
