— izdevās! Ķepa lēnām sāka izkļūt.
— Ir! — izelpoja Mareks. Vilciens bija jau ļoti tuvu. Mašīnists, visticamāk, viņus nemaz neredzēja — saule spīdēja tieši sejā. Mareks piespieda suni sev klāt. Ķepa atbrīvojās strauji, negaidīti.
— Es… un tik ļoti uztraucos par svešu suni? — viņš pārsteigts nodomāja, aiztiekot vaigu. Apkārt bija klusums. Vilciens jau bija pazudis aiz līkuma. Bet telefonā, kas joprojām bija rokā, skanēja meitas balss:
— Tēt? Tēt! Viss kārtībā? Kas notika? Tēt!
Mareks piecēlās. Kājas piekusušas, bet viņiem abiem viss bija izdevies – gan viņš, gan šis dīvainais suns ar acīm, gudrākām par daudzu cilvēku acīm.
— Tēt! Kas notika?! — meitas balss izrāva viņu no domām.
— Es viss kārtībā, —Mareks atbildēja, pārsteigts, cik daudz jūtu ir šajos vienkāršajos vārdos. It kā būtu no jauna piedzimis. Viņš nolika klausuli, neieklausoties Paulas jautājumos. Pēc tam piezvanīs. Paskaidros. Ja spēs izskaidrot to, ko pats īsti nesaprot.
Suns sēdēja blakus. Ķepa bija neparastā leņķī. Bet viņš nerūca. Tikai skatījās. It kā gaidītu lēmumu par savu nākotni.
— Nu ko, Sliede, iesim? — pavisam negaidīti pateica Mareks. Sliede. Jā, šis vārds viņam piestāvēja. Tievs, rūsaini ruds. Kā vecs dzelzs.
Nevar taču viņu te atstāt. Pēc visa šī. Mareks uzmanīgi pacēla suni rokās – tas izrādījās pārsteidzoši viegls. Suns nepretojās. Tikai skatījās. Ar tām neiedomājamajām acīm, kurās bija kas tāds… Mareks to nespēja izskaidrot. Viņš lēnām uzkāpa pa uzbērumu. Kājas slīdēja pa granti. Rokas vēl joprojām piekusušas. Bet uz platformas viņu gaidīja vilciens. Jau ar aizvērtām durvīm. Gatavs izbraukt.
Pavadone izbāza galvu no tambura:
— Pilsoni! Kur pazudāt? Mēs jau braucam prom! Mareks apstājās. Paskatījās uz vilcienu. Uz biļeti kabatā. Uz draugu, kas viņu gaidīja otrā valsts galā. Un tad – uz suni savās rokās. Uz viņa ķepu. Uz šīm acīm – tik neiedomājami gudrajām.
Un pēkšņi saprata – viņš nebrauks. Ne uz kurieni.
— Es palieku, — viņš sauca pavadonei.
— Ko?! — viņa izplēta rokas. — Jums taču ir biļete! Līdz galapunktam!
— Es. Palieku, — Mareks atkārtoja skaļāk, pats pārsteigts par savu lēmumu. — Man ir neatliekama lieta. Sunim jāpalīdz.
Pavadone vien noplātīja rokas un atgādināja par pasažiera mantām. Vilciens lēnām devās prom. Mareks skatījās, kā vagoni aiznes prom viņa vecos plānus, biļeti, samaksāto viesnīcu. Un viņam bija vienalga.
Viņš apsēdās uz soliņa, uzmanīgi noliekot suni sev blakus. Paglaudīja viņa netīro spalvu. Izvilka telefonu.
— Paula, Piedod, ka tev uzreiz neatbildēju. Man vienkārši rokas bija aizņemtas. Klausies, man te tāds gadījums…
Un viņš stāstīja. Jaucoties vārdos, mulsinoši. Par staciju. Par suni. Par to, kā viņu vilka ārā. Par vilcienu, no kura viņi knapi paspēja izvairīties. Un par to, kā tagad sēž nezināmā stacijā ar klaiņojošu suni rokās un nezina, ko darīt tālāk.
Tālrunī — klusums. Un tad — kluss jautājums:
— Tēt, tu neko nejauc?
— Nē, — viņš pēkšņi iesmējās. — Nē, meitiņ. Zini, man šķiet, ka tieši otrādi — viss beidzot kļūst skaidrs. Un atkal klusums. Tad — tik pazīstama balss, ar to noti, kuru viņš sen nebija dzirdējis.
— Atved viņu pie mums. To suni. Es zinu labu speciālistu. Izdomāsim kaut ko.
— Pie jums? — Mareks apjuka. — Pie tevis? Uz Rīgu?
— Un kas tur slikts? — meitas balsī bija izaicinājums. — Dzīvoklis liels. Vietas pietiks. Gan tev, gan sunim. Sliede, it kā sapratis, par ko runa, nolika galvu Marekam klēpī. Un šajā vienkāršajā žestā bija tik daudz uzticības. Tik daudz cerības.
— Labi, — viņš teica. — Braukšu. Bet tas nav vienkārši suns. Tas ir Sliede.
— Sliede? — meitas balsī ieskanējās smaids. — Tu viņam jau vārdu devi?
— Jā. Un zini, Paula, — viņš apklusa, meklējot vārdus, kurus nebija teicis jau daudzus gadus. — Es ļoti pēc tevis ilgojos.
Pauze. Tik gara, ka viņš domāja – vai sakari pārtrūka? Nē. Vienkārši meita, viņa pieaugusī, spēcīgā meita, šķiet, apjuka otrā galā.
— Es arī pēc tevis, tēti.
Mareks sēdēja stacijā, glāstot šī suņa galvu.
— Zini, Sliede, — viņš klusi sacīja sunim. — Man šķiet, mēs abi šodien esam dzimuši no jauna.
Nākamais vilciens uz Rīgu bija tikai vakarā. Sešas stundas gaidīšanas. Bet Mareks nejuta ne neapmierinātību, ne nogurumu. Tieši pretēji – viņa iekšienē izplatījās savāda miers, kamēr viņš sēdēja pustukšā stacijas bufetē, kur bufetniece — apaļīga sieviete ar labām acīm — vispirms izbrīnīta par suņa parādīšanos, bet tad atnesa ūdens bļodu un pat dažus desas gabalus.
— Tāds skaistulis, — viņa sacīja, vērojot, kā suns izslāpis dzer. — Ilgi tur biji gaidījis, ja?
Sliede gulēja zem galda, nolicis galvu uz Mareka zābaka. It kā baidītos — ja nu aiziet? Atstās? Ķepa bija apsieta ar palagu, ko bija atnesusi tā pati bufetniece. Steigā. Neprasmīgi. Bet, šķiet, noderēja.
Lasi vēl: Ko iesākt, kad tavi tomāti “jocīgi uzvedās” un kāds tam ir iemesls
— Tālu jābrauc? — sieviete jautāja, tīrot galdu.
— Uz Rīgu, — Mareks atbildēja, nepacēlis acis. — Pie meitas.
— Nu gan! — bufetniece pasmaidīja. — Un sunīti arī vedīsiet?
Mareks pamāja. Sliede, dzirdot šo kustību, knapi manāmi pakustināja asti. It kā saprastu.
— Nu un pareizi, — sieviete atzinīgi sacīja. — Ja liktenis tā savedis – tātad ne velti.
Ne velti. Mareks aizdomājās. No rīta šķita, it kā pati dzīve viņu būtu sagrābusi aiz apkakles un kārtīgi sakratījusi. Kas būtu, ja viņš nebūtu izkāpis šajā stacijā? Ja nebūtu pamanījis suni? Ja būtu pagājis garām, kā darījis pēdējos gadus, cenšoties neiejaukties, nepieķerties?
Sliede nopūtās zem galda. Tā dziļi, gandrīz cilvēcīgi. Mareks pasmaidīja.
Telefons atkal nozvanīja. Tā bija Paula.
— Tēt, kā jūties? Atradām speciālistu. Labu. Gaidīs. Un vēl…Viņa apklusa.
— Ko? — Mareks jautāja.
— Marta grib satikt vectētiņu. Ir sailgojusies. Marta. Mazmeita. Seši gadi…jau seši un es neesmu viņu saticis ne reizi.
Mareks nespēja vairs ko piebilst.
— Labi, — viņš spēja tikai izdvest. — Pasaki, ka vectēvs arī ilgojās.
Nakts vilciens traucās cauri tumsai. Kupejā valdīja klusums. Pavadone, paskatījusies uz suni, tikai nopūtās un pamāja ar roku — vediet. Sliede gulēja, saritinājies pie Mareka kājām. Acīmredzot ļoti piekususi un beidzot drošībā.
Bet Mareks raudzījās pa logu, kurā atspoguļojās viņa paša seja. Kaut kāda cita seja. Ne tā, kas uz viņu skatījās no spoguļa no rīta. Acīs kaut kas bija mainījies. Kaut kas bija atdzīvojies. Viņš domāja par to, ka Rīgā viņu gaida. Paula. Marta. Jaunas mājas un, iespējams, jauna dzīve. Un šis suns, kurš nebaidījās uzticēties. Sliede pēkšņi pacēla galvu, paskatījās uz Mareku ar savām neiespējamajām acīm. Un atkal, it kā saprotot visas viņa domas, klusi pavicināja ar asti.
— Viss būs labi, — sacīja Mareks, pats brīnīdamies, cik pārliecinoši skan šie vārdi. — Mums viss būs labi. Un pirmo reizi pēc ilga laika šie vārdi viņam nešķita tukši.
