Tajā pašā tveicīgajā jūlijā ciemā ieradās kāda ģimene no Rīgas. Viņu mazais dēls, septiņus gadus vecais Artūrs, slepus no vecākiem ielīda Daugavā. Viņš nepamanīja, cik ātri smilšainais sēklis beidzas, un pēkšņi nonāca straumē. Ūdens viņu parāva un nesa prom no krasta. Vecāki pamanīja par vēlu – viņi skrēja pa krastu, bet paši nemācēja peldēt un pat bailēs nespēja ielēkt mutuļojošajā ūdenī.
Un tad tas notika. No nekurienes pie krasta parādījās Džesija. Andris atkal bija atbraucis ciemos pie Viktora, un suns, kā vienmēr, baudīja brīvību pie upes. Dzirdot saucienus, Džesija bez vilcināšanās metās upē. Viņa piepeldēja pie zēna, cieši satvēra viņu aiz krekla apkakles un ar pārcilvēcisku (vai drīzāk — pārsuņisku) piepūli sāka vilkt uz krastu.
Straume viņus grieza un trieca atpakaļ, bet Džesija neatlaida. Viņa izvilka zēnu uz sekluma, kur vecāki viņu pārtvēra. Pati Džesija izrāpās smiltīs un bez spēka saļima. Viņas sirds sitās kā negudra, bet acīs vairs nebija baiļu – tikai miers.
Tajā dienā ciema iedzīvotāji saprata: šī upe vairs nebija tikai bīstama ūdenskrātuve. Viņiem bija sargs. Džesija vairs nekad nepeldēja tālu, viņa sāka novecot, taču katru Dieva dotu rītu viņa izgāja upmalā, apsēdās uz kraujas malas un vienkārši skatījās uz ūdeni. Viņa dežurēja.
Andris aizgāja mūžībā pēc dažiem gadiem, bet Džesija atteicās pamest ciemu. Viņu mēģināja aizvest radi uz pilsētu, bet viņa atrada veidu, kā aizbēgt un mēroja desmitiem kilometru, lai atgrieztos savā ciemā. Vietējie viņai ierādīja siltu vietiņu, bet viņas sirds piederēja krastam.
Šodien tur, kur Džesija kādreiz izpeldēja no upes, stāv neliela, glīta piemiņas plāksne. Uz tās ir iegravēti vārdi: “Šeit sākas glābšana”. Katru vasaru cilvēki tur noliek ziedus, bērni atstāj rotaļlietas, bet zvejnieki, braucot garām laivās, allaž paceļ cepuri. Tas ir stāsts par uzticību, kas ir stiprāka par upes straumi, un par to, ka pat vislielākais brīnums var ietilpt vienā uzticamā, pūkainā sirdī.
