Mārtiņš strādāja līdz vēlam vakaram, mājās atbrauca deviņos. Atvēra durvis — un apjuka. Elīna sēdēja uz grīdas pie dīvāna. Draudziņš gulēja viņai klēpī — liels, ruds, apmierināts. Viņa glāstīja viņam galvu un kaut ko klusi stāstīja.
— Rīt, varbūt, iesim ārā. Ja ķepiņa būs labāk. Paelposi svaigu gaisu. Ieraudzīja vīru — nosarka.
— Es vienkārši, viņš smilkstēja. Domāju, ka kaut kas…
— Protams, — nopietni pamāja Mārtiņš. — Pareizi dari.
Suns pacēla galvu, ieraudzīja saimnieku — un aste sāka strādāt kā metronoms. Bet no Elīnas klēpja nemaz nesteidzās celties.
— Viņš tevi iemīlējis, — sacīja Mārtiņš.
— Muļķības. Vienkārši siltumu meklē.
— Nē. Iemīlējis. Redzi, kā skatās?
Elīna nolaida acis uz suņa purniņu. Draudziņš skatījās uz viņu ar apbrīnu — patiesu, beznosacījuma.
— Kad pēdējo reizi kāds uz mani tā skatījās? — pēkšņi pajautāja viņa. Mārtiņš apsēdās blakus.
— Atceries, mēs gribējām kaķēnu? — klusi teica viņa. — Pirms piecpadsmit gadiem?
— Atceros. Tu teici — dārgi barot.
— Ne tikai tāpēc. Bija bail pieķerties. Un pēc tam zaudēt. Dzīvnieki taču dzīvo īsu mūžu.
— Toties kā viņi dzīvo. Katru dienu kā svētkus. Bez rūpēm un priecīgi. Ir ko mācīties.
— Jā. Patiešām, plaši. — Skaties, cik viņš laimīgs. It kā saprastu, ka mēs viņu pieņemam.
— Saprot.
Viņi sēdēja uz grīdas visi trīs. Pirmo reizi pēc daudziem gadiem — vienkārši sēdēja kopā. Bez televizora, bez sadzīviskām sarunām.
— Zini, kas visdīvainākais? Es domāju, viņš man traucēs. Bet viņš kaut kā nomierina.
— Jā. Arī mani.
— Kad es viņu glaudu, galvā tāds klusums. Nekādu domu par problēmām. Tikai viņš un es. Viņā paskatījās uz vīru. Viņas acīs bija kas jauns. Maigs.
— Piedod man. Es vienkārši noguru baidīties. Baidīties no pārmaiņām, izdevumiem, atbildības. Klausies, bet viņš taču mūs samierināja. Saprati? Nejaušs suns no ielas — un mēs atkal runājam.
— Ne nejaušs, — teica Mārtiņš. — Atsūtīts. Un viņi palika sēdēt klusumā, kamēr suns gulēja Elīnai klēpī, un aiz loga nāca nakts. Pēc mēneša Draudziņš jau skrēja pa pagalmu kā raķete. Mārtiņš ar viņu pastaigājās katru rītu pirms darba. Un katru vakaru — visa ģimene kopā.
Pirmo reizi pēc daudziem gadiem viņi sarunājās. Pa īstam. Ne par rēķiniem un problēmām, bet par to, kā suns iemācījies nest kociņu. Kā smieklīgi guļ, izstiepis ķepas. Kā sagaida Mārtiņš no darba — it kā viņš būtu bijis pusgadu komandējumā.
— Zini, es sāku labāk gulēt. Agrāk visu nakti grozījos, par visu domāju. Bet tagad viņš guļ blakus, un tik mierīgi kļūst.
Lasi vēl: Mājas kaimiņiene katru sestdienu gāja uz mežu ar lāpstu, vēlāk uzzināju, kāpēc…
Draudziņš nu jau gulēja starp viņiem gultā — liels, silts, apmierināts. Brīvdienās viņi pastaigājās parkā.
— Atceries, mēs agrāk tā sēdējām? — jautāja sieva. — Kad bijām jauni?
— Atceros. Tikai tad domāju — visa dzīve priekšā. Bet tagad domāju — tā tikai sākas.
— Piecdesmit astoņos gados?
— Kāpēc gan ne? Redzi, viņš, pusotru gadu vecs, izlēma, ka dzīve ir brīnišķīga. Un pareizi dara. Kaimiņi sākumā šķībi skatījās. Pēc tam pierada. Tante Klava no blakus kāpņu telpas pat paslavēja:
— Redz, kā suns jūs izmainījis! Agrāk staigājāt drūmi, bet tagad visu laiku smaidāt. Un tā arī bija patiesība. Mārtiņš pieķēra sevi pie domas, ka steidzas mājās no darba. Nevis tāpēc, ka noguris, bet tāpēc, ka tur viņu gaida. Draudziņš pie durvīm, Elīna virtuvē — un abi priecīgi viņu redzot.
Viņš kļuva par tēti ceļa malā glābtam sunim. Un atkal kļuva par vīru sievietei, ar kuru nodzīvojis divdesmit gadus. Reiz Elīna pajautāja:
— Bet ja tu toreiz nebūtu apstājies? Būtu pabraucis garām?
Mārtiņš aizdomājās. Iztēlojās: viņš mājās, vakariņas, televizors, ierastais klusums…
— Nezinu. Droši vien mēs tā arī dzīvotu. It kā kopā, bet reizē arī katrs atsevišķi.
— Bet taču varējām…
Mārtiņš skatījās uz sievu, uz suni, uz viņu mazo ģimeni, kas gandrīz sabruka. Bet tagad bija stiprāka nekā jebkad. Viss tikai vienas ielas suņa dēļ, kas gulēja ceļa vidū. Skatījās un gaidīja to, kurš apstāsies. To, kurš pateiks: “Braucam mājās.”
