Dodoties uz kapsētu, daudzos mūsdienu cilvēkos rodas vienīgi nepatika un apjukums, jo šī vieta bieži asociējas ar nevēlamām sajūtām, tāpēc cilvēki to uztver ar zināmu nelabprātību un satraukumu.
Tomēr vecākās paaudzes cilvēki dažkārt ar neslēptu prieku apmeklē pat savu tuvinieku kapus. Kapsētā viņi jūtas diezgan ērti, runā ar mūžībā aizgājušajiem un sūdzas par savu dzīvi. Taču, kad pienāk ziema, viņi sāk māņticīgi iet kapsētai ar līkumu.
Kāpēc tādas bailes? Ar ko tas ir saistīts?
Mūsu senčiem ir daudz ticējumu, kas īpaši saistīti ar pēcnāves dzīvi. Viens no tiem ir aizliegums apmeklēt kapsētu ziemā.
1. Ziemas mēnešos kapsētās bieži uzturas melnās raganas un burvji. Viņi var ierasties jebkurā laikā, taču sniega sega palīdz noslēpt viņu klātbūtnes pēdas.
Līdz pavasarim nevienam nebūs iemesla doties uz kapsētu. Tāpēc, ja cilvēks pēkšņi nolemj apmeklēt kapsētu, viņš var viegli paklupt aiz kāda rituāla priekšmeta, uzkāpt uz tā, sabojāt vai nejauši tam pieskarties. Kapsētas maģijai ir milzīgs spēks, un aizskart maģisku priekšmetu kapos ir ļoti bīstami, jo tie ir piepildīti ar lielu negatīvismu.
Ar pēdu nospiedumu palīdzību sniegā dzīvie var “aizvest” sev līdzi aizgājušos. Šādai rīcībai var sekot nopietnas problēmas, kuras cilvēkam būs grūti pārvarēt.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
