Attiecībā uz kļūdām ir divas pamatpatiesības. Pirmā: mēs visi kļūdāmies. Otrā: mums daudz vairāk patīk meklēt kļūdas citos nekā sevī, taču cik ļoti mums nepatīk, kad uz mūsu kļūdām norāda citi.
Nevienam – vairumā gadījumu – nepatīk uzklausīt sūdzības, kritiku vai negatīvas atsauksmes. Mēs visi nodrebam, kad uz mums tiek vērsts apsūdzošs rādītājpirksts. To nav grūti saprast. Nekas neaizskar pašcieņu vairāk kā tas, ja mums pasaka, ka esam pieņēmuši nepareizu lēmumu, vadījuši neveiksmīgu projektu vai neesam attaisnojuši uz mums liktās cerības.
Taču visi pieļauj kļūdas…
Kā rīkoties, apzinoties, ka neviens nav pati pilnība, bet tomēr tik un tā ir tik grūti pieņemt kritiku? Jāliek lietā dažas praktiskās iemaņas un laika gaitā pārbaudītas savstarpējo attiecību regulēšanas metodes. Nenoliegsim acīm redzamo: ne vienmēr ir iespējams izlīdzsvarot situāciju. Taču tas nav arī neiespējami. Pēc zināma treniņa šādas vienkāršas situāciju nesaasinošas darbības spēj veikt gandrīz ikviens.
Pirmais noteikums: radi vidi, kas ļauj cilvēkiem pieņemt padomu vai radošu kritiku. Arvien uzsver gan sev, gan citiem, ka kļūdas ir dabiska dzīves sastāvdaļa. Pats labākais veids, kā to paveikt, ir atzīt pašam savas kļūdas. Gatavība atzīt savu vainu ir viens no labākajiem cilvēces izgudrojumiem, lai mazinātu spriedzi tad, kad jādala pārmetumu slogs. Esiet pirmais, kas atzīst savas kļūdas. Un vēl svarīgāk: atzīsti savas kļūdas vēl pirms kāds ir pasteidzies un paspējis uz tām norādīt. Pasmejies, ja vien vari, par tām. Bet nemēģini radīt iespaidu, ka kļūdas ietekme ir mazāka par to, kāda tā patiesībā ir.
Otrais noteikums: padomā divreiz, pirms kritizē vai nopel. Ja kāds cits pieļāvis kļūdu, bet jau zina, ka kļūdījies, tad nav nepieciešams likt cilvēkam justies sliktāk un sliktāk. Ja sajūti vēlmi kritizēt, uzdod sev jautājumu: „Ko es ar to gribu panākt?” un „Vai tad dos kādu labumu?”
Kritika un nopēlums gandrīz vienmēr liek cilvēkiem ieraut galvu plecos un paslēpties. Cilvēki, kas saņēmuši asu kritiku, retāk spēj uzņemtie risku, būt radoši vai uzņemties atbildību. Un tas ir tikai loģiski. Mēs izvairāmies no sevis sāpināšanas : gan garīgas, gan fiziskas.
Protams, konstruktīva kritika ir lieliska, bet vienmēr atceries: kritizē ar cieņu, lai uzlabotu sniegumu.
Avots:
