Lielākajai daļai cilvēku janvāra vidus saistās ne tikai ar ziemas salu, bet arī ar senu un godātu tradīciju – došanos pēc iesvētītā ūdens. Katru gadu baznīcās un pie ūdenstilpnēm veidojas rindas, jo ticība šī ūdens īpašajam spēkam ir dziļi iesakņojusies mūsu kultūrtelpā.
Izrādās, ka daudzi no mums gadiem ilgi ir ievērojuši šo rituālu, taču ne visi zina, kā ar saņemto dārgumu rīkoties pareizi, lai tas savas īpašības saglabātu līdz pat nākamajam gadam.
Kad īsti jādodas pēc ūdens?
Kunga kristīšanas svētki jeb Epifānija ir laiks, kad ūdens iesvētīšana notiek pēc īpaša kanona. Interesanti, ka baznīcas tradīcijās šis process notiek divas reizes, un starp tām nav nekādas prioritātes. Pirmo reizi ūdens tiek svētīts Kristus kristīšanas priekšvakarā, proti, 19. janvārī, bet otro reizi – pašā svētku dienā, 20. janvārī.
Speciālisti un garīdznieki bieži uzsver, ka nav nozīmes, kurā no šīm dienām ūdens ir paņemts. Abos gadījumos tam piemīt tieši tāds pats garīgais spēks un nozīme. Cilvēki mēdz domāt, ka “svētku dienas ūdens” ir spēcīgāks par “priekšvakara ūdeni”, taču teoloģiski tie ir identiski. Galvenais ir pati attieksme un mērķis, ar kādu šis ūdens tiek nests mājās.
Kāpēc uzglabāšanas vieta ir tik būtiska
Kad trauks ar svēto ūdeni ir atnests mājās, rodas jautājums par tā novietošanu. Nav nekas neparasts redzēt pudeles, kas novietotas uz virtuves galda vai saules apspīdētām palodzēm, taču zinoši cilvēki no tā izvairās. Svarīgi saprast, ka pret jebkuru svētumu ir jāizturas ar pietāti, un tas attiecas arī uz praktisko pusi.
Pirmkārt, ieteicams izvēlēties tumšu un vēsu vietu. Tieši saules stari ir tie, kas var veicināt dažādu bioloģisku procesu sākšanos jebkurā ūdenī, pat ja tas ir iesvētīts. Skapis vai tumšāks plaukts būs pati piemērotākā izvēle. Otrkārt, traukam ir jābūt tīram. Lai gan mūsdienās visbiežāk tiek izmantota plastmasas tara, ideālā variantā labāk izvēlēties stikla traukus. Stikls ir neitrāls materiāls, kas neietekmē saturu un ļauj tam saglabāties nemainīgam ilgu laiku.
Vēl viena būtiska detaļa, ko uzsver mācītāji – no pudelēm būtu vēlams noņemt visas vecās etiķetes. Tas tiek darīts, lai neputrotu svēto ūdeni ar parastu dzeramo ūdeni vai citiem dzērieniem. Skaidrs marķējums vai vienkārši tīrs trauks palīdz izvairīties no pārpratumiem, īpaši, ja mājās ir mazi bērni vai ciemiņi, kuri varētu nezināt par pudeles saturu.
Lai vēl: Laiks pozitīvām pārmaiņām: kuras zīmes pēc 19. janvāra izjutīs īpašu veiksmi un dzīvesprieku
Ko darīt, ja krājumi sāk sarukt?
Bieži vien rodas situācija, kad līdz nākamajiem svētkiem vēl ir tālu, bet trauka dibenā palicis vairs tikai malks ūdens. Šādos brīžos talkā nāk sena metode, ko atzīst arī baznīca. Proti, svēto ūdeni drīkst papildināt ar parastu, tīru dzeramo ūdeni. Pastāv uzskats, ka pat piliens svētītā ūdens spēj nodot savu svētību lielākam daudzumam šķidruma.
Tomēr šeit slēpjas kāds svarīgs priekšnoteikums. Papildināšanai paredzētajam ūdenim jābūt kvalitatīvam un tīram. Nav nepieciešams gaidīt, kamēr trauks būs pilnīgi tukšs – labāk to papildināt savlaicīgi, lai mājās vienmēr būtu pieejams šis garīgais atspaids.
Kā lietot ūdeni ikdienā, lai tas nestu labumu?
Zinoši stāstnieki un garīdznieki atgādina, ka svētais ūdens nav domāts vienkārši glabāšanai plauktā kā muzeja eksponāts vai suvenīrs. Tā jēga ir lietošanā. Tradicionāli to ieteicams baudīt pa mazam malkam katru rītu, vēlams tukšā dūšā, vai arī vakarā pirms miera rašanas. Tas palīdz noskaņoties dienai un saglabāt iekšēju mieru.
Tāpat ir vērts paturēt prātā dažus vienkāršus principus:
Svēto ūdeni nevajadzētu izmantot sadzīves vajadzībām, piemēram, gatavošanai vai grīdu mazgāšanai.
Trauku vēlams turēt bērniem un mājdzīvniekiem nesasniedzamā vietā, lai izvairītos no nejaušas izliešanas.
Ja ūdens tomēr ir sabojājies (kas notiek ārkārtīgi reti), to nevajadzētu liet kanalizācijā, bet gan izliet vietā, kur neviens nestaigā – piemēram, puķu podā vai zem koka dārzā.
Galvenais nosacījums ir cieņpilna attieksme katrā lietošanas reizē.
Kāpēc nevajadzētu “krāt” vecus krājumus?
Reizēm cilvēki gadiem ilgi glabā vienu un to pašu pudeli, baidoties to izlietot. Speciālistu ieteikums ir vienkāršs: neļaujiet ūdenim “aizmirsties”. Ja mājās ir svētais ūdens, tas ir jāizmanto savam un savu tuvinieku stiprinājumam. Kad pudele tukša, vienmēr var doties uz baznīcu pēc jauna krājuma. Svētums nav deficīta prece, ko vajadzētu taupīt uz nebaltām dienām; tas ir resurss, kas paredzēts dzīvīguma un garīgās tīrības uzturēšanai ikdienā.
Lasi vēl: Cilvēki, kas dzimuši šajos gados, 2026. gadu aizvadīs uz īpaši pacilātas nots
Galu galā, svētītais ūdens ir tikai instruments. Tā spēks, kā vēsta daudzi avoti, ir cieši saistīts ar cilvēka paša nodomiem un sirds skaidrību. Pareiza uzglabāšana skapī vai stikla krūkā ir tikai ārējā izpausme tai cieņai, ko mēs jūtam pret tradīcijām un to sniegto mieru.
