Elīna ienāca dzīvoklī kā saimniece, ar katliem, iepirkumu maisiņiem un komentāriem: «Es taču zinu, ka jūs abi ar gatavošanu neesat uz ‘tu’.» Virtuvē uzreiz ienācās skābuma un aizvainojuma smarža.
Trīsdesmit pirmais decembris, pusseptiņi vakarā. Viesistabas stūrī mirdzēja eglīte, zem tās dāvanas. Viss bija gatavs svinībām. Un tad ieradās vīramāte — Gaidas kundze. Elīna sastinga pie plīts, kur gatavojās viņas īpašā sēņu zupa. Māris stāvēja priekšnamā un palīdzēja mātei novilkt mēteli.
«Elīniņ, ko tu stāvi?» Gaidas kundze iegāja virtuvē. «Vai, tu ko, pati gribēji salātus taisīt?» «Es jau gandrīz visu esmu pagatavojusi. Salāti stāv ledusskapī, siļķe kažokā arī…» «Siļķe? Mārim taču tā negaršo! Es atvedu rasolu, kā pienākas. Un auksto gaļu izvārīju — īstu.» Elīniņ. Elīna necieta, ka viņu tā sauc. Viņai bija trīsdesmit divi gadi, viņa strādāja par grāmatvedi, audzināja astoņgadīgo meitu, maksāja pusi no hipotekārā kredīta. Bet Gaidas kundzei viņa bija tikai meitene.
«Mammu, es tev palīdzēšu ienest pārējo,» Māris metās pie durvīm. «Pagaidi,» Elīna piegāja pie viņa. «Māri, mēs taču vienojāmies. Es plānoju svētkus. Kāpēc tava mamma veda tik daudz ēdiena?»
Gaidāma neparasta ziema: tā būs vienlaicīgi gan siltākā, gan aukstākā
«Nu, mamma vienkārši gribēja palīdzēt.» «Kāpēc tad gatavoju es?» «Elīniņ, nesāc. Tagad ir svētki.» Nesāc. Šie divi vārdi bija kā sarkana poga, kas anulēja jebkuru mēģinājumu atrisināt attiecības.
Gaidas kundze izkārtoja savus traukus, pabīdot malā uzkodu traukus, ko bija sagatavojusi Elīna. «Zoja!» Vīramāte pasauca mazmeitu. «Nāc, vecmāmiņa tev cienastu atvedusi!» Zoja izskrēja jaunā samta kleitā — tumši zaļā, ar baltu apkaklīti. «Lūk, mana gudriniece,» vīramāte izņēma konfekšu kasti. «Vai šo kleitu tev mamma nopirka? Skaista jau skaista, tikai pavisam ne praktiska.»
Elīna sakoda zobus. Māris atgriezās ar vēl diviem maisiem. «Mammu, vai tu mūs barosi pusgadu?» «Mārīt, es taču zinu, cik tev garšo mana aukstā gaļa. Un vēl biezpienmaizītes sacepu.»
Anna domāja, ka precas ar parastu šoferi, bet laika gaitā atklājās, ka viņš ir pavisam kas cits
«Starp citu, es lūdzu bez cepumiem,» klusi teica Elīna. «Nieki! Māris uz biezpienmaizītēm izauga, un nekas.» «Mammu, nu pietiek. Elīn, palīdzi mammai visu salikt uz šķīvjiem.» Palīdzi mammai. Nevis «paldies, ka gatavoji», bet — palīdzi mammai.
Elīna atvēra ledusskapi un izņēma savus vīnes salātu kristāla salātu traukā. Vecmāmiņa to uzdāvināja viņai kāzu dienā kopā ar dzīvokli, ko pārrakstīja uz Elīnas vārda vēl dzīves laikā. Vēlāk viņi ar Māri to pārdeva un nopirka trīs istabu dzīvokli. Bet salātu trauku Elīna saglabāja.
«Oi, vīnes salāti,» Gaidas kundze saviebās. «Mārīt, tu taču vīnessalātus neēd.» «Ēdu,» viņš nomurmināja. Elīna nolika salātu trauku blakus rasola katlam. Kontrasts bija milzīgs: viņas pieticīgā porcija un vīramātes milzīgais katls. «Zupa? Uz svētku galda?» Gaidas kundze bija pārsteigta. «Mēs Jaungadā vienmēr pasniedzam tikai aukstos ēdienus.»
«Mums ir citādi pieņemts,» klusi teica Elīna. «Kā ‘jums’? Interesanti. Un kas tie ‘mēs’ ir?» «Mēs esam es ar Māri un Zoju. Mūsu ģimene.» Iestājās klusums. Zoja klusiņām izslīdēja uz savu istabu. «Nu, ja jau jūs šeit esat tik draudzīga ģimene,» Gaidas kundze sāka vākt savus traukus, «es, šķiet, iešu.»
«Mammu, nevajag,» Māris strauji pagriezās. «Elīn, nu saki kaut ko.» Un ko viņai vajadzētu teikt? Atvainoties? Par ko? «Gaidas kundze, es nevēlējos jūs aizvainot. Vienkārši es pati plānoju šo vakaru.» «Plānoji,» vīramāte pārtrauca. «Vienmēr tu kaut ko plāno. Bet vai tu padomāji, ko Māris vēlas? Viņš visu mūžu ir ēdis manu rasolu.» «Mammu, nomierinies. Neviens nekur neiet. Tagad svinēsim kopā.»
Gaidas kundze atgriezās pie galda. Māris klausījās, mādams ar galvu. Elīna skatījās uz šo ainu un pēkšņi saprata…
Šķir oru lapu, lai lasītu tālāk
