Elīna skatījās uz šo ainu un pēkšņi saprata…: viņa šeit ir lieka. Galds tika uzklāts lielajā istabā, pie eglītes. Viņi apsēdās pie galda pus vienpadsmitos. Līdz Jaunajam gadam bija mazāk par pusotru stundu. Televizorā rādīja koncertu. Eglīte mirgoja daudzkrāsainās gaismās.
«Nu, pamēģināsim manu rasolu?» ierosināja Gaidas kundze. Māris uzlika sev kaudzi rasola, pēc tam nedaudz vīnes salātu. Simbolisku karotīti. «Un tavu zupu kad pasniegsi?» Gaidas kundze pagriezās pret Elīnu. «Nevajag zupu. Lai stāv.» «Nu labi.» Viņi ēda klusējot. Pareizāk sakot, Gaidas kundze stāstīja par kaimiņieni.
«Zoja, ja gribi uz istabu, ej,» atļāva Elīna. «Tu viņu pārāk lutini. Bērniem jāsagaida svētki ar vecākiem.» «Gaidas kundze,» Elīna nolika dakšiņu, «vai mēs varētu šodien iztikt bez pamācībām?» «Es lasu pamācības? Es vienkārši saku, ko domāju. Vai man tagad nevar pat muti atvērt šajā mājā?»
«Ziniet, Gaidas kundze,» Elīna piecēlās, «jūs pati to pateicāt. Lieka.» Iestājās klusums. «Nu, tad tagad viss ir skaidrs. Mārīt, pavadi māti.» «Mammu, kur tu? Jaunais gads taču!» «Tādos apstākļos es nesvinēšu.»
Zoja atkal parādījās durvīs. Viesistabā joprojām mirgoja eglīte, zem tās gulēja neizpakotas dāvanas. «Mammu, mēs ar tevi uztaisīsim salātus?» «Kādus salātus, meitiņ?» «Jebkādus. Lūk, tādus, kādus tu gribētu. Bez vecmāmiņas.» Elīna paskatījās uz meitu un pasmaidīja.
«Zini, Zoja, taisīsim. Taisīsim kaut ko savu. Tikai mūsu.» «Un tētis?» «Bet tētis izlems, ar ko viņš ir.» Viņas izņēma no ledusskapja svaigus dārzeņus, krabju nūjiņas, kukurūzas bundžu. Aiz loga joprojām bija dzirdami petaržu trokšņi — pilsēta turpināja svinēt. Zoja sāka griezt gurķus, Elīna atvēra kukurūzu. Pirmā jaunā gada stunda.
«Mammu, kā sauksies mūsu salāti?» «Nezinu. Nosauksim… ‘Mūsu’.» «‘Mūsu’?» Zoja iesmējās. «Tas ir smieklīgs nosaukums.» «Toties godīgs.» Viņas sajauca visas sastāvdaļas salātu traukā — tajā pašā, vecmāmiņas kristāla traukā. «Skaisti. Mammu, vai es varu pagaršot?» «Protams.» Meita iegrāba salātus, pagaršoja un pamāja ar galvu. «Garšīgi! Pat labāk nekā vecmāmiņas.»
Viņas nosēdēja bērnistabā līdz vienai naktī — pirmā jaunā gada stunda pagāja apskāvienos, — līdz Zoja aizmiga. Elīna uzklāja viņai segu, noskūpstīja un izgāja koridorā.
Māris sēdēja virtuvē. «Mamma teica, ka man jāizvēlas. Viņa vai tu.» «Un ko tu izvēlējies?» «Es negribu izvēlēties.» «Tātad, izvēlējies viņu. Jo neizvēlēties — tas arī ir izvēle.» Viņa izlēja zupu, nomazgāja katlu. Pēc tam ielika ledusskapī savus salātus — «Mūsu». Māris klusēja. «Ar labu nakti.»
Piecās nedēļās vēlāk
Kā atpazīt, ka cilvēks tikai izliekas par labu esam – neatkarīgi no vecuma
Māris pārcēlās dzīvot pie mātes dienu pēc tā Jaungada vakara. «Es nevaru dzīvot bez mammas,» viņš teica. «Viņa ir viena.» «Skaidrs,» Elīna teica. «Jā. Un par dzīvokli… Es nepretendēšu. Paturi sev.» «Paldies.» Neveikla pauze. «Zini, Māri, tu tā arī nesaprati galveno. Tava mamma nav viena. Viņai esi tu. Bet Zojai bija tēvs. Tu neizvēlējies starp divām sievietēm. Tu izvēlējies starp dēla lomu un tēva lomu. Un tu izvēlējies palikt dēls.»
Lasi vēl: “Man vajag otru sievu”: kā latviete piekrita precēt arābu vīrieti ar pieciem bērniem
Viņš klusēja. «Brauc ciemos pie Zojas, kad gribi. Viņai pietrūkst. Tikai, lūdzu, bez Gaidas kundzes.» «Labi.» Viņi atvadījās. Elīna devās uz virtuvi, kur Zoja vārīja pelmeņus. Mīkla lipa pie rokām, milti bija visur. «Sanāk?» «Greizi, bet būs garšīgi. Mammu, varam uztaisīt vēl salātus? Jaunus?» «Taisām. Kādus vēlies?» «Ar kaut ko neparastu. Ko vecmāmiņa noteikti neapstiprinātu.»
Elīna iesmējās. Pirmo reizi pēdējo nedēļu laikā — patiesi. «Ar avokado?» «Ak, jā!» Viņas izņēma produktus. Grieza, sajauca, garšoja. Zoja stāstīja par skolu, par draudzeni Ritu. Viņas pabeidza salātus.
«Garšīgi. Kā sauksim?» «Varbūt ‘Janvāris’?» «Kāpēc janvāris?» «Tāpēc, ka janvārī mēs sākām jaunu dzīvi. Bez sveša rasola un pavēlēm.» Zoja aizdomājās. «Tad ‘Mūsu Janvāris’.» «Ideāli.» Viņas apsēdās pie galda. Tikai divas vien. Bez Māra, bez Gaidas kundzes, bez saspringta klusuma. Tikai māte un meita, pelmeņi un jaunie salāti «Mūsu Janvāris». Un tas bija skaists, mierīgs sākums.
