Bijusī civilsieva palūdza, lai meita kādu laiku padzīvojot pie mums. Viņai vajadzēja iekārtoties darbā ārzemēs. Esot apsolīta laba vieta. Mēs ar vīru bijām nesaprašanā, bet piekritām viņas lūgumam.
Bijusī draudzene teica, ka aizbrauc uz gadu. Sākumā viņa zvanīja meitai, bet pakāpeniski zvani pārtrūka.
Trīs gadu vecumā bērns ļoti slikti runāja. Bija pamanāms, ka neviens viņai neveltīja laiku, nenodarbojās ar apmācību un audzināšanu.
Es pieradu pie mazulītes, pieķēros viņai no visas sirds. Sāku vadāt uz nodarbībām pie logopēda, uz bērnu dārzu. Vīra meita sāka labi runāt. Mūsu Asja bija ļoti spējīga meitene. Mums bija vakara tradīcija – mācīt burtus visai ģimenei. Meitene uzreiz uztvēra jebkuru informāciju.
Asjai izveidojās brīnišķīgas attiecības ar manu dēlu. Viņi kopā spēlējās un staigāja. Mēs paņēmām suni. Arī meitene man ļoti pieķērās, nemitīgi staigā man no pakaļas.
LASI VĒL: Man ir 51 gads. Es tev parādīšu, kā ģērbties, lai tu neizskatītos pēc omītes
Asjai ir labas vokālās spējas. Mēs viņu pierakstījām dziedāšanas studijā, un mūsu mazulīte pat paguva piedalīties koncertā. Drīz Asjai jāiet uz skolu, es cenšos viņu maksimāli sagatavot šim svarīgajam notikumam.
Bet te pēkšņi parādījās viņas māte un sāka prasīt Asju atpakaļ. Meitene no viņas nobijās un paslēpās dzīvoklī.
Es saprotu, ka mums nav nekādu tiesību uz meiteni. Pēc dokumentiem vīra bijusī skaitās vientuļā māte. Bet mēs paspējām pieķerties mazulītei, mīlam viņu no visas sirds. Lūdzu, dodiet padomu, ko mums darīt?
