patiess stāsts

Es bieži sastopos ar cilvēkiem, kuri patiesībā nesaprot to, ko nozīmē strādāt attālināti. Viņi domā – ja jau tu esi mājās, tātad tev viss laiks ir brīvs. Par laimi, mans vīrs to saprata, bet vīramāte…

Mēs ar vīru esam “vājas gribas” cilvēki. Mums abiem ir ļoti grūti kādam kaut ko atteikt. Paiet ļoti ilgs laiks, lai mēs kādam pateiktu “nē”. Un dzīvē dažkārt, tas rada gana lielas ķibeles.

Mēs ar Renāru satikāmies tikai trīs mēnešus. Ne pārāk ilgi. Tīri simboliski. Normāli cilvēki šajā laikā tikai vairāk vai mazāk iepazīst viens otru. Bet… ar mums notika citādāk.

Kad Māra palika viena, viņai bija tikai 27 gadi, bet dēlam Mārtiņam bija 3 gadi. Vīrs Andris toreiz aizgāja “uz laiku”, jo viņu bija nogurdinājusi “rutīna”, viņš tā arī nekad vairs neatgriezās.

Kad tētis devās prom no šīs Zemes dzīves, Andrim bija piecdesmit trīs gadi. Viņš visu mūžu bija dzīvojis tajā pašā mājā, kur tētis – viņa būvētajā sarkano ķiegeļu mājā Jēkabpilī, netālu no upes.

Rīts bija lēns un dzidrs. Migla vēl gulēja pāri laukiem kā balts palags, un tikai pa laikam tai cauri izdūrās kāds saules stars. Māra, kura pirms nedēļas bija nosvinējusi savu 89. dzimšanas dienu, sēdēja pie mājas, uz soliņa, apsegusies ar pašas adītu vilnas lakatu.

Kad tēvs devās aizsaulē, abām māsām likās, ka zeme zem kājām sagrīļojas. Ne tāpēc, ka viņš būtu bijis runīgs vai sirsnīgs cilvēks — nē, tēvs bija drīzāk kluss, darbos iegremdēts vīrs, kurš mīlēja kopt zemi, salabot žogu un sēdēt verandā ar tasi tējas rokās.

Kad Dace apprecējās ar Arti, viņa jutās kā laimīgākā sieviete pasaulē. Viņi bija jauni, laimīgi, plānoja nākotni. Bet bija tikai viens bet… Kā teica Daces mamma: “Kopā ar Arti tu apprecēji arī viņa māti.”

Mana māte ir nepatīkami pārsteigta par to, ka es negatavoju ēst savam vīram. Tā ir taisnība: es gatavoju sev atsevišķi, un viņš – gatavo sev atsevišķi. Tā ir bijis kopš pirmās dienas, un nekas nav mainījies.

Mēs esam tādi cilvēki, kuriem vasarnīca, pirmkārt, ir galvenokārt ir tāpēc, ka ir pašiem savs pleķītis, dārzeņu dobīte un vieta, kur atpūsties. Un tas ir kolosāli. Ņemot vērā šā brīža dārzeņu un augļu cenas, būtu muļķīgi neizmantot šo iespēju.

Kādu dienu Lienes vīrs pēkšņi kļuva pret viņu atturīgs un vēss. Viņš pārstāja viņu apskaut un samīļot pirms došanās uz darbu, vairs neizteica viņai komplimentus. Īsumā – Kārlis vairs nepildīja savus laulības pienākumus, un ģimenes dzīves prieks mazinājās.

Kad Roberts apprecēja savu mīļoto Ritu, viņš pat nenojauta, cik ļoti mainīsies viņa ģimenes ikdiena. Sākumā šķita, ka viss būs kā filmā – vakariņas, kopīgas brīvdienas, došanās ciemos pie mammas uz laukiem.