Esmu atraitne jau 15 gadus. Mans vīrs Ojārs aizgāja mūžībā nopietnu problēmu dēļ. Pēdējos dzīves gados viņš bija tik vārgs, ka nespēja piecelties no gultas vai pacelt telefona klausuli. Es biju līdzās, rūpējos par viņu, baroju un atbalstīju.
Esmu pensijā. Labi, ka ir dārziņš Olainē, citādi nez kā tiktu galā. Stādu kabačus, tomātus, gurķus, turu govi un kazu, pašu rokām taisu krējumu un pienu. Medu piegādā kaimiņš no savas bišu saimes.
Bez sava dārziņa es laikam nebūtu izvilkusi. Pensija ir ļoti maza, nākas ekonomēt uz katra soļa. Apģērbu lāpu atkal un atkal. Pagājušajā ziemā gulēju mētelī un zem divām segām, lai kaut cik sasildītos.
Sveces ieliku visos kaktos, lai mājās vismaz nedaudz būtu gaismas. Ja ne likteņa labvēlība, droši vien būtu aizgājusi bojā tajos salos.
Es jūtos vientuļa, jo bērni mani apciemo ļoti reti. Santa, Sofija un Ainārs ierodas tikai svētkos, piecas vai desmit minūtes pavadam kopā, paņem mazbērnus un dodas prom.
Kad zvanu, lai vienkārši parunātu un uzzinātu, kā viņiem iet, vienmēr dzirdu vienu un to pašu: „Nav laika.” Pat īsai sarunai ar mammu laika nav.
Reiz es lūdzu Sofijai atvest pārtiku no pilsētas. Viņa, lai gan nevēlējās, tomēr piekrita. Atveda vislētākos makaronus, nedaudz rīsu, pāris šokolādes batoniņus un sviestu. Un viss. Man pašai nācās iet uz veikalu, lai iegādātos trūkstošos produktus.
Un tas viss notiek pat tad, ja mani bērni nemaz nav trūcīgi. Meitas veiksmīgi apprecējās, viņu vīri ir veiksmīgi uzņēmēji. Dēls Ainārs atvēra savu autoservisu un remontē smago tehniku.
Bērni dzīvo kā pasakā — ar saviem dzīvokļiem, mašīnām un ceļojumiem uz ārzemēm. Vecākais mazbērns studē pat Polijā, vienā no prestižākajām universitātēm Varšavā, un Ainārs maksā par viņa dzīvokli. Viņi valkā tikai dārgas zīmolu drēbes, un par tirgu vai lietotu apģērbu veikaliem pat nav runa
Nesen piezvanīju dēlam, gribēju tikai aprunāties ceļā no veikala:
— Ak, Ainār, tagad viss kļūst sarežģītāks. Ziņās tikai sliktas vēstis, un eiro kurss arī nav iepriecinošs.
— Mammu, mums arī šobrīd nav viegli, klientu maz. Bet jāstrādā. Mazbērni sūta tev lielus sveicienus. Attā.
Vakar pie manis ienāca pastniece Skaidrīte, ap četrdesmit. Viņa saka:
— Tava vedekla tagad atpūšas Turcijas pludmalē un ir ielikusi ļoti skaistas fotogrāfijas.
— Skaidrīt, tu tiešām par manu vedeklu Guntu runā?
— Protams, skaties, tūlīt Facebook-ā parādīšu.
Un tiešām — visi, izņemot Aināru, devušies uz Turciju atpūsties. Gunta bauda sauli pludmalē un apmeklē vietējās kafejnīcas.
— Tā ir augstas klases pieczvaigžņu viesnīca! Droši vien tas nav lēts prieks, — piebilda Skaidrīte.
Pēdējā laikā jūtos vientuļi un atstāta novārtā. Es cenšos taupīt katru eiro, kamēr mans dēls ar ģimeni atpūšas dārgos kūrortos. Neviens no bērniem nav sazinājies, lai uzzinātu, kā man klājas.
Kāpēc bērni tā aizmirst par savu māti? Vai kāds man var paskaidrot…
