Odi – īstas mocības jebkuram dārza īpašniekam vai lauku mājas saimniekam. To sīkšana spēj sabojāt jebkuru vasaras vakaru, bet kodumi atstāj niezīgas pēdas uz ādas.
Ilgu laiku es cīnījos ar šiem kukaiņiem visiem pieejamajiem līdzekļiem – sākot ar aerosoliem un svecēm, beidzot ar ultraskaņas atbaidītājiem. Taču viss mainījās, kad atklāju vienkāršu un efektīvu metodi, kas lika odiem apiet manu teritoriju ar līkumu. Dalos ar savu noslēpumu, kas tiešām darbojas!
Kāpēc odi ir tik uzbāzīgi?
Pirms stāstu par metodi, ir vērts saprast, kāpēc odi tik ļoti cenšas mums traucēt. Šos kukaiņus pievelk oglekļa dioksīds, ko mēs izelpojam, mūsu ķermeņa siltums un pat sviedru smarža. Dārza teritorijā odu parasti ir īpaši daudz, ja tuvumā ir ūdenskrātuves, mitras vietas vai bieza veģetācija – ideāli apstākļi vairošanai. Piemēram, manā dārzā ir neliels dīķītis, ko izmantoju laistīšanai, un tieši tas kļuva par īstu magnētu odiem.
Pirmie neveiksmīgie mēģinājumi
Tāpat kā daudzi citi, es sāku ar klasiskajiem līdzekļiem. Smidzinātāji ar repelentiem palīdzēja, taču to smarža bija nepatīkama, un iedarbība ilga vien pāris stundas. Sveces ar citronellu radīja patīkamu atmosfēru, bet odi, šķiet, tikai smējās par tām. Ultraskaņas ierīces, kuras pasūtīju internetā, izrādījās pilnīgi nelietderīgas — odi turpināja lidināties, bet ierīce tikai mirgoja ar lampiņu.
Es pat izmēģināju tautas metodes: izklāju pa dārzu vērmeļu un vībotņu zariņus, bet arī tas nedeva nekādu rezultātu. Odi, šķiet, bija nolēmuši, ka mans pagalms ir viņu personīgais restorāns, un nekādas zālītes viņus nebiedēja.
Noslēpums, kas visu izmainīja
Kādudien, sarunājoties ar kaimiņu vasarnīcā, es uzzināju par metodi, ko viņš izmanto jau vairākus gadus. Sākumā izturējos skeptiski, bet nolēmu pamēģināt — sliktāk jau nebūs. Un, par manu pārsteigumu, tas nostrādāja! Tagad manā teritorijā odi praktiski vairs nav, un es varu mierīgi dzert tēju uz terases, nevajag ik pēc piecām sekundēm vicināties ar rokām.
1. solis: Likvidējam odu vairošanās vietas
Pats pirmais, ko izdarīju – novērsu visus iespējamos vietas ar stāvošu ūdeni. Odi dēj olas tieši šādās vietās, tāpēc pat neliela peļķe var kļūt par viņu “bērnudārzu”. Es izžāvēju visas bedres uz zemesgabala, iztīrīju dīķīti un uzstādīju tajā nelielu strūklaku, lai ūdens vienmēr kustētos – odi necieš tekošu ūdeni. Tāpat pārbaudīju spaiņus, mucas un veco ķerru – visu, kur varēja sakrāties ūdens, es vai nu iztukšoju, vai cieši aizsedzu.
2. solis: Veidojam dabisku barjeru
Galvenais noslēpums izrādījās augu izmantošanā, kurus odi patiešām necieš – bet svarīgi tos pareizi izvietot. Es iestādīju ap teritoriju un verandu vairākus augu veidus: lavandu, piparmētru, melisu un samtenes. Lavanda un piparmētra izdala spēcīgu aromātu, kas atbaida kukaiņus, bet samtenes izdala vielas, kas odiem ir nepatīkamas. Svarīgi tos nestādīt haotiski, bet kā “dzīvu žogu” ap atpūtas zonu – tas rada dabisku aizsargbarjeru.
3. solis: Paštaisīts slazds
Taču īsts atklājums bija pašdarināts slazds, ko ieteica kaimiņš. Vajadzēja tikai dažas vienkāršas sastāvdaļas:
plastmasas pudele (2 litri),
50 g cukura,
1 tējkarote rauga,
200 ml silta ūdens.
Es pārgriezu pudeli uz pusēm, apakšējā daļā ieleju siltu ūdeni, pievienoju cukuru un raugu, labi samaisīju. Augšējo daļu (ar kakliņu) apgriezu otrādi un ievietoju apakšējā daļā kā piltuvi, nostiprinot ar līmlenti. Gatavo slazdu novietoju ēnainā dārza stūrī, tālāk no atpūtas zonas. Rauga un cukura maisījums sāk rūgt, izdalot oglekļa dioksīdu, kas pievilina odus.
Lasi vēl: Spēcīgākais notikums ikvienam: Kazetta pastāsta, ko gaidīt no pilnmēness maijā
Viņi ielido caur kakliņu, bet ārā vairs netiek. Pēc divām dienām slazds bija pilns ar odiem, un uz verandas kļuva jūtami mierīgāk.
Šķir otru lapu, lai lasītu turpinājumu….
