Atvēra ārdurvis. Aizvēra tās aiz sevis tikpat klusi, kā bija atvērusi. Viņa nokāpa pa kāpnēm kājām — lifts viņai likās pārāk trokšņains. Ārā jau bija pavisam tumšs. Viņa aizgāja līdz stūrim, izsauca taksometru.
Iesēdās aizmugurējā sēdeklī un nosauca viesnīcas adresi, kurā reiz bija palikusi, kad viņa un Andris ķildojās viņa mātes dēļ.
Numuriņā viņa ieslēdza gaismu, nometa somu uz grīdas un apsēdās uz gultas. Tikai tad viņa ļāva sev vaļu. Tikai tagad ļāva emocijām vaļu — klusi, gandrīz bez skaņas, it kā baidītos, ka kāds sadzirdēs. Viņa tā sēdēja minūtes četrdesmit. Tad piecēlās, nomazgāja seju, paskatījās uz sevi spogulī. Viņa atvēra klēpjdatoru. Augšupielādēja fotogrāfiju un video mākonī. Izveidoja rezerves kopiju. Tad atvēra e-pastu un uzrakstīja vēstuli pati sev — ar tēmu “Katram gadījumam”. Pievienoja failus. Nosūtīja.
Tad viņa uzrakstīja vēl vienu vēstuli — Andrim
“Es atgriezos pēc tālruņa. Redzēju vairāk, nekā gribēju. Nezvani man šodien. Un rīt arī nezvani. Man vajag laiku. Nemēģini mani meklēt pie draugiem — es neesmu pie viņiem. Kad būšu gatava runāt — uzrakstīšu pati.
Marta”
Viņa nosūtīja vēstuli un izslēdza tālruni. Tad viņa apgūlās gultā, nenovelkot drēbes, un skatījās griestos. Galvā griezās kadri: viņa t-krekls, viņas kulons, viņu smiekli, viņu “es negribu, lai tu izvēlies”. Viņa domāja par to, cik reižu viņa pati bija pievērusi acis. Cik reižu sev teikusi: “Tas ir tikai nogurums”, “Tas ir tikai vecums”, “Tā ir tikai biznesa partnerība”. Cik reižu viņa izvēlējās ērtus melus neērtas patiesības vietā.
Bet pēc tam viņa iedomājās par ko citu. Par to, ka rīt no rīta viņai būs jāieiet bankā. Par to, ka viņai ir atsevišķs konts, kurā viņa krāja “nebaltai dienai” jau septiņus gadus. Par to, ka viņai ir izglītība, pieredze, sakari. Par to, ka viņai ir četrdesmit divi, nevis divdesmit divi gadi. Un ka tas, pie velna, nav pasaules gals.
Viņa aizvēra acis. Pirmo reizi daudzu gadu laikā viņa negribēja zināt, kas būs tālāk. Viņa vienkārši gribēja pamosties istabā, kur neviens viņai nemelo acīs. Aiz loga sniga. Tīrs, balts sniegs, bez netīrumiem. It kā kāds tur augšā būtu nolēmis, ka ir laiks sākt visu no jaunas lapas.
(pilnu stāstu vari izlasīt raksat pirmajā lapā – spied ATPAKAĻ)
