Negaidīti notikumi var ieplūst dzīvē kā negaidīta vētra, mainot ierasto kārtību. Vienā mirklī vari nonākt situācijā, kur viss šķiet svešs un nezināms.
Ilgvaram pēdējā laikā neveicās. Viņam šķita, ka doma par melno un balto svītru maiņu ir tikai teorija, bet realitātē viss notiek citādi.
Pirms gada Ilgvara dzīvē viss sāka iet greizi, un situācija nemainījās. Viss sākās ar to, ka viņu atlaida no darba. Viņš jau desmit gadus strādāja autopārvadājumu firmā un saņēma labu atalgojumu.
Tad uzņēmumā tika iecelts jauns priekšnieks, kurš sāka veikt pārmaiņas, aizbildinoties ar “optimizāciju”. Patiesībā daļa pārvadājumu maršrutu tika slēgta, un vairāki šoferi, tostarp Ilgvars, zaudēja darbu. Sākumā šķita, ka atrast jaunu darbu nebūs tik sarežģīti, taču Ilgvaram tas nekādi neizdevās.
Tad viņš nolēma rīkoties un sāka strādāt par taksistu kā pašnodarbinātais, izmantojot savu personīgo automašīnu. Klientu netrūka, taču arī konkurence bija liela. Lai nopelnītu pietiekami, Ilgvaram nācās strādāt garas stundas – bieži vien no rīta līdz pat vēlam vakaram un pat naktīs.
Sandrai, Ilgvara sievai, šāda situācija nepavisam nepatika. Vīrs vienmēr bija darbā, bet finansiālā situācija joprojām bija sarežģīta. Turklāt liela daļa nopelnītā aizgāja automašīnas remontam. Sandra bieži kurnēja, reizēm pat raudāja, taču viņa joprojām mīlēja savu vīru. Par laimi, veikalā, kur viņa strādāja par kasieri, alga vienmēr tika izmaksāta laikā.
Ilgvars saprata, ka tā nav normāla situācija. Viņš vēlējās dažkārt iepriecināt sievu ar dāvanām, veikt remontu dzīvoklī un, galu galā, domāt par ģimenes pieaugumu. Taču bez finansiālas stabilitātes tas šķita sarežģīti. Šodien kabatā ir nauda, bet rīt – jau tukšums.
Tajā janvāra vakarā Ilgvars, kā ierasts, ar savu auto gaidīja klientus pie dzelzceļa stacijas. Un atkal šķita, ka viss velti – pasūtījumu bija maz. Pēc Jaunā gada pasažieru skaits vienmēr sarūk, un tas bija neizbēgams fakts. Pēkšņi viņš pamanīja, ka no stacijas puses viņa virzienā steidzās sīka auguma tantiņa, galvā veca dūnu šalle, bet mugurā nobružāta dūnu jaka.
– Dēliņ, aizved mani uz kapsētu, – viņa lūdzoši sacīja, kad Ilgvars atvēra automašīnas logu.
– Uz kapsētu? Vecmāmuļ, šobrīd tam nav īstais laiks – ārā jau sāk satumst, un ziema nav pati piemērotākā sezona, – Ilgvars teica, nedaudz pārsteigts. – Turklāt brauciens nebūs lēts, aptuveni 20 eiro.
– Nekas, aizved mani turp. Nauda man ir, – klusi atbildēja sirmgalve.
Ilgvars tikai paraustīja plecus – ja klients maksā, var aizvest pat uz Mēnesi! Turklāt večiņa izskatījās visnotaļ saprātīga.
Ilgvars apstājās pie kapsētas galvenās ieejas. Sirmā kundze izņēma no kabatas 50 eiro banknoti un pasniedza to viņam.
– Vecmāmuļ, vai jūs nevarējāt samainīt naudu stacijā? Man nav ko izdot no tik lielas summas, – neapmierināti noteica Ilgvars.
– Tev nekas nav jāmaina, dēls. Ņem visu. Es redzu, ka tu esi labs cilvēks, tev tas vajadzīgs vairāk nekā man, – klusi atbildēja vecā sieviete.
– Bet tas ir par daudz, es taču teicu 20 eiro, – Ilgvars nomurmināja, tad piebilda: – Nu, ejiet, skatieties, ko gribējāt. Es jūs šeit pagaidīšu un pēc tam aizvedīšu atpakaļ uz pilsētu. Tur arī samainīsim naudu.
– Tev nav mani jāgaida. Es pati tikšu galā, – mierīgi atteica večiņa.
– Pati? Vecmāmuļ, jūs jokojat? Ārā ir ziema, saule jau norietējusi. Vai tiešām plānojat šeit pavadīt nakti? – neizpratnē jautāja Ilgvars.
– Jā, pēc manis atbrauks. Brauc atpakaļ, lai Dievs tevi svētī, – vecā sieviete klusi atteica un, neskaidri novelkot vārdus, atvēra mašīnas durvis.
Ilgvars pārsteigts sarauca uzacis – kurš gan varētu atbraukt večiņai pakaļ? Taču viņš nepaguva neko pajautāt, jo pēkšņi atskanēja telefona zvans. Zvanīja pastāvīgais klients, lūdzot steidzami atbraukt.
Večiņas doto banknoti Ilgvars iebāza jakas iekšējā kabatā un aizbrauca no kapsētas. Turpmāko stundu viņš vadāja savu pastāvīgo klientu darba darīšanās, un drīz vien saņēma vēl vienu pasūtījumu. Garastāvoklis manāmi uzlabojās – šodien viņš bija nopelnījis patiešām labi!
Pēc darba Ilgvars izņēma no kabatām naudu, lai to saskaitītu, un pēkšņi sajuta it kā elektriskā strāva būtu izskrējusi caur viņu. Večiņa bija viņu piemānījusi – viņas dotā banknote izrādījās parasta spēļu nauda. Kā gan viņš to nebija pamanījis uzreiz?
Ilgvars trīcēja no dusmām un bez vilcināšanās nolēma atgriezties kapsētā. Viņam vajadzēja atbildes – kas īsti notika un kur pazuda večiņa?
Varbūt večiņa joprojām bija tur? Lai gan izredzes bija niecīgas, Ilgvars nolēma atgriezties kapsētā. Viņš gribēja noskaidrot, kāpēc sieviete tā rīkojās, un saprast, kas patiesībā notika.
Viņš ieradās kapsētā, kad jau valdīja tumsa. Dusmas bija nedaudz pierimušas, un viņš pat apsvēra domu doties prom. Taču tieši tajā brīdī, Mēness gaismā, pie kāda krusta viņš pamanīja kustību. Dīvaina sajūta pāršalca visu ķermeni, un uz muguras uzmetās zosāda.
Ilgvars vairs nedomāja par naudu. Viņš steigšus devās pie večiņas, satvēra viņu aiz pleciem un, iestidzis sniegā, aizvilka līdz mašīnai. Vecā sieviete bija pilnībā pārsalusi, un Ilgvars saprata – ja viņš nebūtu atgriezies, vēl mirklis, un viņa būtu gājusi bojā aukstumā. Viņš iesēdināja večiņu automašīnā, ieslēdza siltumu un deva viņai savu jaku, cerot, ka viņa sasils.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
