Mašīnā Ilgvars viņai ielēja karstu tēju no termosa. Pēc dažām minūtēm vecā kundze sāka atkopties, un pār viņas vaigiem lēnām noritēja asaras. Viņa klusi pastāstīja, ka jūtas vientuļa un dzīvei vairs neredz jēgu, tāpēc nolēmusi palikt pie meitas kapa uz visiem laikiem.
– Bet banknote, ko jūs man iedevāt, izrādījās spēļu nauda. Tagad dosimies pie likumsargiem, lai noskaidrotu situāciju, stingri sacīja Ilgvars.
– Lūdzu, nevediet mani pie viņiem… Ja viņi uzzinās, aizvedīs mani atpakaļ uz pansionātu, bet es tur nejūtos labi. Tāpēc arī aizgāju… Es vienkārši vēlējos būt blakus savai meitai, – vecā sieviete klusi sacīja, acīs iemirdzoties asarām.
Vecā kundze satraukti paskaidroja, ka nekad nebija vēlējusies apkrāpt Ilgvaru. Viņa bija pārliecināta, ka banknote ir īsta, jo to viņai bija iedevis pansionāta vadītājs.
Tad viņa iebāza roku jakas iekškabatā un izvilka sudraba ķēdīti ar eņģeļa formas kulonu, ko maigi turēja plaukstā.
– Šī rota piederēja manai meitai Katrīnei. Es viņai to uzdāvināju vidusskolas izlaidumā. Atradu to pēc viņas aiziešanas… Kāda jēga man to paturēt tagad? Ņemiet jūs, – klusi sacīja sirmgalve, sniedzot ķēdīti Ilgvaram.
Vīrietis sajuta krūtīs dīvainu saviļņojumu. Viņš saprata, ka sirmgalve nav krāpniece, bet vienkārši vientuļš un sāpināts cilvēks, kurš skumst par meitas zaudējumu. Sarunas gaitā atklājās, ka viņas meita ar vīru pirms vairākiem gadiem zaudēja dzīvību satiksmes negadījumā.
Ilgvars mirkli apdomājās un tad mierīgi sacīja: “Vedīšu jūs pie sevis uz mājām. Tur varēsiet atpūsties un nomierināties. No rīta kopā izdomāsim, kā vislabāk rīkoties, lai atrisinātu situāciju ar pansionātu.”
Ilgvars nolēma, ka līdz brīdim, kad atradīs piemērotu un labu pansionātu, večiņa varēs palikt pie viņa.
Kad Ilgvars ienāca mājās kopā ar sirmgalvi, viņa sieva izskatījās pārsteigta. Viņa nebija gaidījusi negaidītu viesi un nezināja, kā reaģēt.
– Tu tiešām gribi, lai viņa paliek pie mums? – Sandra satraukti jautāja.
– Tikai uz neilgu laiku, līdz situācija tiks atrisināta. Man viņas ir žēl, – atbildēja Ilgvars.
– Nu labi, lai pārnakšņo pie mums. No rīta izdomāsim, kā rīkoties tālāk, – pauda Sandra.
Viņa izgāja priekšnamā un laipni sacīja vecmāmuļai, lai novelk virsdrēbes un nāk uz virtuvi iedzert siltu tēju.
– Tante Valentīna, tā esat jūs? – pēkšņi iesaucās Sandra un, pārsteigta un aizkustināta, metās apskaut veco sievieti.
Izrādījās, ka Valentīnas kundze nāk no tā paša ciema, kurā savulaik dzīvoja Sandra. Viņa bija Sandras vecāku kaimiņiene, un abas ģimenes reiz bija labi pazīstamas.
Pēc tam, kad Vaļas tante bija atpūtusies, Sandra piezvanīja vecākiem uz ciemu. Uzzinājuši par večiņas piedzīvoto, viņi ieteica Ilgvaram vest viņu uz ciemu. Lai gan Valentīnas māja jau sen pieder citiem, ciemā esot vairākas tukšas mājas, un ar vietējo iedzīvotāju palīdzību līdz vasarai vienu no tām varētu sagatavot Valentīnas vajadzībām.
No rīta Sandra pastāstīja Vaļas tantei par vecāku piedāvājumu. Viņa brīdi apdomājās un tad piekrita!
Ilgvars aizveda Valentīnu uz ciemu, bet pa ceļam piestāja pie likumsargiem, kur viņa detalizēti pastāstīja par apstākļiem pansionātā, kurā dzīvoja. Pēc kāda laika iestādē tika uzsākta plaša izmeklēšana, kas atklāja nopietnus pārkāpumus.
Izmeklēšanas gaitā atklājās nopietni pārkāpumi pansionāta darbībā, kas noveda pie vadības maiņas un pilnīgas personāla nomaiņas. Tagad iestādes iemītnieki saņem labāku aprūpi un dzīvo daudz patīkamākos apstākļos.
Tik un tā, Vaļas tante nolēma neatgriezties pansionātā – dzimtajā ciemā viņa jūtas labi un ir aprūpēta.
Savukārt Ilgvara dzīvē beidzot sākās pozitīvas pārmaiņas. Kādu dienu viņš savā auto veda veiksmīgu uzņēmēju, kurš novērtēja viņa profesionālo braukšanas stilu un attieksmi. Iespaidojies, uzņēmējs piedāvāja Ilgvaram kļūt par savu personīgo šoferi, piedāvājot atalgojumu, kas trīskārt pārsniedza viņa iepriekšējo algu. Ilgvars, ilgi nedomājot, piekrita.
Ilgvara dzīvē viss nostājās savās vietās – attiecības ar sievu kļuva saticīgas un harmoniskas, un drīzumā viņi gaidīja ģimenes pieaugumu.
Dzīvē viss plūst un mainās – arī sarežģīti laiki nav mūžīgi. Svarīgākais ir saglabāt ticību labajam un nezaudēt cilvēcību, jo tieši tas palīdz atrast ceļu uz jaunām iespējām un laimi. 🌿
