Es atgriezos.
— Kas jūs esat? Kā jūs zināt?
Viņa skatījās uz mani, un salona puskrēslā es beidzot saskatīju viņas seju. Bāla, ar smalkiem, aristokrātiskiem vaibstiem. Un acis… Tajās bija tāds visaptverošs, senu laiku nogurums, ka man kļuva neomulīgi.
— Esmu tikai pasažiere, — viņa teica. — Tāpat kā jūs. Tikai jūsu maršruts vēl nav beidzies. Braucam. Jau drīz.
No 2026.gada 1. marta stājas spēkā izmaiņas arī uz Tehnisko apskati: ”Tas ir jādara un punkts”
Bez bailēm
Es vienkārši atkal uzspiedu gāzi. Bailes bija pazudušas. Un dusmas bija pazudušas. Palika tikai dīvaina, atpazīšanas sajūta, it kā es būtu saticis kādu no sava sapņa. Mēs braucām tālāk pilnīgā klusumā. Bet tagad tas nebija neveikls klusums. Tas bija divu cilvēku klusums, kuri visu viens par otru saprata bez vārdiem.
Viņa palūdza apstāties pie veca, sasvērušās mājas pie ieejas sen aizmirstā ciemā. Tumši logi, iebrucis jumts, caur kuru izauguši jauni kociņi.
— Atbraucām, — viņa teica. Viņa atvēra durvis. Pirms izkāpšanas, viņa atgriezās. Viņas skatiens bija pilns līdzjūtības, tās pašas, no kuras es baidījos un izvairījos visus šos gadus.
— Atlaidiet viņu [Mariju], — viņa teica. — Atmiņa ir enkurs. Tas neļauj grimt, bet arī aizpeldēt neļauj. Dažreiz ir vienkārši jāpārgriež enkurs. Citādi jums nāksies šādi braukāt veselu mūžību. Viņa izkāpa un devās pie mājas. Es skatījos viņai pakaļ, līdz viņas tumšais tēls pazuda miglā, it kā viņas nekad nebūtu bijis. Es nesāku gaidīt naudu. Es zināju, ka tās nebūs.
Lasi vēl: Dramatisks laikapstākļu pagrieziens sākot no 11.decembra: sinoptiķu jaunākā prognoze
Es sēdēju mašīnā minūtes desmit, klausoties, kā klaudz atdziestošais dzinējs un kā lietus lāses sitas pret jumtu. Un pēc tam paskatījos atpakaļskata spogulī. Es skatījos uz savu atspulgu. Uz savu seju. Un es tur neredzēju sevi. Es redzēju tikai Marijas acis tajā pēdējā sekundē. Pilnas mīlestības un pārsteiguma. Un es sapratu. Es sapratu, ko viņa gaidīja. Un ko gaidīju es.
Es apgriezu mašīnu. Pa ceļam mājās es pirmo reizi trijos gados neieslēdzu mūziku. Es vienkārši klausījos klusumu. Un tajā, pirmo reizi, nebija skaļuma. Tajā bija tikai lietus klusā čukstoņa. Un miers.
Es nezinu, kas bija tā sieviete. Bet varbūt vienkārši manas pašas bēdas, kas apsēdās manā mašīnā, lai parādītu ceļu mājās. Lai pateiktu to, ko es pats baidījos sev atzīt. Ka ir laiks beidzot dzīvot tālāk.
Noslēgumā
Eksistenciālās Mācības par Zaudējumu un Klusumu
1. Klusuma Dualitāte un Bēgšanas Ilūzija
Klusums nav tukšums, bet gan telpa, kurā manifestējas neapstrādātas emocijas. Bēgšana no iekšējā klusuma, aizstājot to ar ārēju kustību un troksni, ir tikai īslaicīga ilūzija.
Iekšējais Klusums: Stāsts parāda, ka telpā, kurā trūkst mīlētā cilvēka klātbūtnes, klusums kļūst skaļš un mokošs – tas ir nebeidzams atmiņu atskaņojums.
Ārējā Kustība: Monotons darbs un nebeidzama kustība (braukšana pa nakts pilsētu) rada maldīgu progresa sajūtu, bet patiesībā tas ir bezjēdzīgs riņķošanas cikls ap sāpju centru, kurā tu atgriezies atkal un atkal.
Lasi vēl: Eņģeļu diena: kāpēc 10. decembrī tika “sargāts” visa veida ūdens un ieviesta ziemas kārtība
2. Atmiņas Daba kā Enkurs
Atmiņa, kas sākumā ir glābjošs enkurs, lai negrimtu zaudējumā, galu galā kļūst par iekšējo važām, kas neļauj doties tālāk.
Fiksācija: Paliekot fiksētam pagātnē (gādājot par mantām, kas atgādina par zaudēto), indivīds atsakās no savas nākotnes potenciāla.
Atlaist: Patiesā dziedināšana sākas nevis ar atmiņu izdzēšanu, bet gan ar apzinātu lēmumu pārgriezt enkura virvi, lai gan var būt sāpīgi atteikties no miera, ko sniedz zināms stāvoklis. Tikai pārgriežot šo saiti, ir iespējams pārvērst ciešanu klusumu par mieru.
