Mani sauc Jurijs. Visu savu apzināto dzīvi esmu sēdējis pie stūres. Mana māja ir mana vecā, bet uzticamā “smagā” kabīne. Četri kvadrātmetri, kas smaržo pēc dīzeļdegvielas, lētas kafijas un ceļa putekļiem, — tā ir visa mana pasaule
Aiz vējstikla — visa Eiropa. Bezgalīga, dažāda, bet savā būtībā vienmēr vienāda. Pelēka asfalta josla, kas skrien cauri mežiem, laukiem, purviem, cauri pamestām pilsētām un dunošām lielpilsētām.
Tālo reisu šoferis — tas nav darbs, tas ir dzīvesveids. Tu pārstāj piederēt vienai vietai. Tavas saknes ir kustībā. Tu pierodi pie vientulības, tā kļūst par tavu vienīgo pastāvīgo pavadoni. Tu runā ar motoru, ar ceļu, ar sevi pašu. Pasaule aiz stikla pārvēršas filmā, ko tu skaties divdesmit četras stundas diennaktī. Tu esi mūžīgais skatītājs. Dažreiz šī filma ir skaista: saulrieti, kas pielieti uguns debesīm, miglas, kas guļ ielejās kā piens. Bet dažreiz — biedējoša.
Es vienmēr esmu bijis pragmatiķis. Neticēju ne velniem, ne rēgiem, ne citām muļķībām, ar kurām viens otru biedē šoferi stāvvietās. Man pasaule bija vienkārša un saprotama: ir ceļš, ir krava, ir punkts A un punkts B. Viss pārējais — lirika vājajiem.
Līdz tai naktij…
Tā bija oktobra beigas. Es braucu pa šoseju Vācijā, vedu kaut kādu plaša patēriņa preci no Latvijas Francijas virzienā. Reiss bija neveiksmīgs jau no sākuma: tad riepa nolaida, tad ar dokumentiem uz iekraušanas vietas tirdīja. Es biju iekavējies un tagad atgūtu zaudēto naktī. Lija smalks, auksts lietus, kas netīrumus nenoskaloja, bet tikai izsmērēja pa stiklu. Tīrītāji lēni čīkstēja, dzenot prom drūmumu. Aiz loga — necaurredzama tumsa, no kuras lukturi izrauta tikai mitru asfaltu, nīkulīgus kokus ceļmalā un retus, aklus atstarotāju stabiņus.
Šoseja bija gandrīz tukša. Simtiem kilometru bez neviena gaismas punkta, bez pretim braucošām mašīnām. Tikai es, mana smagā un lietus šalkas. Šādos brīžos vientulība jūtama īpaši asi. Tā kļūst fiziska, spiež uz krūtīm, liek ieklausīties katrā skaņā.
Tieši tad es viņu ieraudzīju
Lukturu gaismā ceļmalā stāvēja siluets. Cilvēks stopēja. Tas bija tik neticami, ka sākumā es nenoticēju. Trīs naktī, pamests ceļa posms, līdz tuvākajam ciemam, spriežot pēc kartes, kādi četrdesmit kilometri. Ne salauztas mašīnas, ne mājokļa pazīmju. Vienkārši cilvēks lietū.
Pirmais impulss bija pabraukt garām. Man bija noteikums: naktī nevienu neņemt līdzi. Pārāk daudz biedējošu stāstu klīst mūsu vidū. Bet kaut kas lika man samazināt ātrumu. Varbūt kļuva žēl. Bet varbūt tā bija tā pati spiedošā tukšuma sajūta — gribējās redzēt kādu seju, dzirdēt cilvēka balsi.
Es apstādināju fūri dažus metrus no viņa. Figūra nekustējās. Es pamirkšķināju ar tālajām gaismām. Cilvēks lēni gāja uz kabīni. Tas bija vecs vīrs. Pilnīgi sirmgalvis, vecā, tumšā mētelī, kas bija samircis. Seja bija ēnā, bet es redzēju, ka tā bija izvagota ar dziļām grumbām. Viņš piegāja pie pasažiera durvīm un vienkārši stāvēja, skatoties uz mani. Nevilka rokturi, neko nelūdza. Vienkārši gaidīja. Es mirkli vilcinājos, tad nospiedu pogu, un ar šņākoņu atvēra slēdzeni.
Durvis ar čīkstienu atvērās. Vecis klusējot, bez piepūles, kādu gaidītu no viņa gados, uzrāpās kabīnē un apsēdās pasažiera sēdeklī. Viņš aizvēra durvis, un manā smagajā kļuva šaurāk.
No viņa nāca smarža. Pēc mitras zemes pēc lietus, ozona un vēl kaut kā — sena, putekļaina.
— Paldies, dēls, — viņš teica. Balss bija klusa, bet pārsteidzoši tīra, bez vecuma drebelīguma.
— Tālu jums? — es jautāju, sākot kustību. Fūre negribīgi uzņēma gaitu.
— Man pa ceļam, — nenoteikti atbildēja viņš un pagriezās pret logu, raugoties tumsā, pa kuru skrēja lietus lāses.
Mēs braucām klusējot kādas divdesmit minūtes. Klusums kļuva saspringts. Es biju pieradis pie vientulības, bet vientulība divatā — tā ir pavisam cita. Tā zvana ausīs. Es ieslēdzu radio, bet no skaļruņiem skanēja tikai šņākoņa.
— Nelīdzēs, — klusi sacīja vecis, neatgriezdams galvu. — Te nekas nestrādā. Te vispār nekā nav. Tikai ceļš.
Es izslēdzu radio. Viņa vārdi skanēja dīvaini.
— No kurienes nākat? No kāda ciema? — es mēģināju atkal sākt sarunu.
Viņš lēni pagriezās pret mani. Un es pirmo reizi ieraudzīju viņa acis. Tās bija gandrīz bezkrāsainas, kā izbalējušas debesis. Un tajās nebija nekā. Ne emociju, ne domu. Tukšums. Tāds pats kā uz šī nakts ceļa.
— Man nav ciema, — viņš teica. — Es esmu no turienes, — viņš nenoteikti pamāja ar roku atpakaļ, tumsā. — Un braucu turp, — viņš tāpat pamāja uz priekšu.
Man pār muguru pārskrēja viegls drebulis. Traks laikam. Aizbēdzis no kaut kurienes. Nu, aizvedīšu līdz tuvākajam ceļu policijas postam — tur nodos.
— Tu nebaidies no manis, Jurij, — pēkšņi viņš sacīja.
Es sagrābu stūri. Es viņam savu vārdu nebiju teicis. Nekā.
— Kā jūs… — sāku es, bet balss apsīka.
— Es daudz ko zinu, — mierīgi atbildēja vecis. — Es taču braucu jau sen. Ilgāk, nekā tu dzīvo. Ilgāk, nekā tavs tēvs dzīvo. Un māte tava, Anna.
Viņš nosauca manas mātes vārdu
— Laba tev māte, — viņš turpināja ar to pašu vienaldzīgo toni. — Māja viņiem jauka, Jūrmalā. Zaļā iela, māja septiņpadsmit. Kāpnes zilas, un logā zied ģerānija. Pareizi saku?
Es klusēju. Nevarēju. Viss bija taisnība. Katrs vārds. Es trīs gadus nebiju bijis Jūrmalā, bet zināju — viss ir tieši tā.
— Kā jūs… kas jūs tāds esat? — es izdvesu.
— Es esmu pasažieris, — viņš vienkārši atbildēja. — Tāpat kā visi. Katram savs maršruts. Savas pieturas. Lūk, taviem vecākiem nākamā pietura drīz.
Viņš atkal pagriezās pret logu.
— Ko jūs runājat? — mana balss trīcēja.
— Es nerunāju. Es saku, kā ir. Divdesmit trešajā novembrī. Šogad. No rīta. Viņiem uzies gaisā gāzes balons. Viss būs ātri. Pat nepaspēs saprast.
Viņš to teica tā, it kā paziņotu laikapstākļu prognozi. Ikdienišķi, bezkrāsaini, galīgi.
Manā galvā bija domu spiets. Muļķības. Tas nevar būt. Joks? Kas? Kāpēc? Bet neviens nevarēja zināt šīs detaļas. Neviens.
— Izkāp, — es teicu, nobraucot malā. Fūre apstājās.
— Kāpēc? — jautāja vecis.
— Kāp ārā.
Viņš paskatījās uz mani ar savām tukšajām acīm. Tajās bija viegla, gandrīz nemanāma ziņkāre.
— Kā vēlies, — viņš paraustīja plecus. — Tava ceļš. Tev lemt, ko vest.
Viņš tikpat viegli, kā bija iekāpis, atvēra durvis un izkāpa ārā — mitrajā, gaudojošajā tumsā. Es skatījos, kā viņš attālinās. Viņš negāja pa ceļmalu. Vienkārši nogāja dažus soļus meža virzienā un… izzuda. Nepazuda gaismā, ne pacēlās gaisā. Vienkārši tumsa viņu aprija, it kā viņš būtu tās daļa.
Es sēdēju kabīnē minūtes desmit, nekustoties. Tad izvilku telefonu. Atradu mātes numuru. Zvans.
— Hallo? — miegaina mātes balss.
— Mamm, sveika. Tas esmu es. Vai jums viss kārtībā?
— Juri? Dēls, kāpēc tu tādā stundā? Kas noticis? Mums viss labi, jau guļam.
— Mamm, klausies uzmanīgi. Vai ar gāzi jums viss kārtībā? Ar plīti, ar katlu?
— Ar gāzi? Viss kā parasti. Juri, tu mani biedē.
Es nezināju, ko teikt. Stāstīt par veci? Viņa padomātu, ka es jau ku kū.
— Nekas, sapnis slikts. Guliet mierīgi, labi? Rīt piezvanīšu. Mīlu jūs.
Es atvienojos un nolaidu galvu uz stūres. Muļķības. Vienkārši muļķības. Nogurums, nakts, lietus. Smadzenes spēlē ļaunas spēles. Vecis — vienkārši traks, kas kaut kur bija dzirdējis par mani un maniem vecākiem. Bet no kurienes? Es iedarbināju motoru un braucu tālāk. Bet kaut kas bija mainījies. Neatgriezeniski. Kabīne, mana mājīgā kabīne, pārstāja būt droša vieta. Mitrās zemes un ozona smarža it kā bija iesūkusies sēdekļu apšuvumā. Un es jutu uz sevis skatienu. Tukšu, bezkrāsainu vecā vīra skatienu.
Nākamās trīs nedēļas pārvērtās ellē
Datums — divdesmit trešais novembris — kļuva par apsēstību. Es redzēju to visur. Uz pretim braucošo mašīnu numuriem. Uz degvielas uzpildes čekiem. Uz elektroniskā pulksteņa paneļa: 23:11. Sākumā mēģināju nepievērst uzmanību. Sakritības. Bet to kļuva arvien vairāk.
Es zvanīju vecākiem katru dienu. Divas, trīs reizes. Lūdzos, lai pārbauda gāzes iekārtas. Lai izsauc meistaru. Tēvs sākumā jokoja, tad sāka pukoties. Es jutu, ka mana uzvedība grauj viņu mieru, bet nevarēju sevi savaldīt. Lūdzos viņiem uz to laiku aizbraukt pie manis, pie māsas uz pilsētu. Viņi nesaprata, par ko ir runa, un atteicās.
Pasaule aiz vējstikla mainījās. Tā zaudēja krāsas. Viss kļuva pelēks, kā tas vecis. Kā viņa mētelis, kā viņa acis. Ceļš pārstāja būt tikai ceļš. Man sāka šķist, ka tas ir dzīvs radījums. Milzīgs, bezgalīgs tārps, pa kura ķermeni es rāpoju kā sīka utss. Asfalts zem riteņiem šķita tā āda. Ceļa apzīmējumi — rētas. Un šis tārps bija akls, kurls un vienaldzīgs pret mani un manu sāpi.
Es pārstāju gulēt. Tiklīdz aizvēru acis, redzēju vecā vīra seju. Dzirdēju viņa kluso, vienmērīgo balsi, kas teica datumu. Es pamodos un šķita, ka kabīnē smaržo pēc zemes. Es nopirku desmit “egīšu” aromatizētāju, bet tie nespēja pārspēt to kapu smaku. Es sāku runāt pats ar sevi. Pārliecināju sevi, ka tā ir muļķība. Ka esmu vienkārši noguris, man vajag atvaļinājumu. Bet vecā vīra balss galvā skanēja un bija īstāka par manu paša.
Nedēļu pirms datuma es neizturēju. Pametu reisu, sameloju dispečeram, ka mašīna salūzusi, un tukšu vilcēju dzinu māju virzienā. Gandrīz tūkstoti kilometru. Es braucu bez miega un atpūtas. Man bija jābūt tur. Man bija jāpaspēj viņus izglābt. Visu ceļu man šķita, ka neesmu viens. Es visu laiku skatījos atpakaļ skata spogulī, gaidot ieraudzīt uz pasažiera sēdekļa pelēku siluetu. Viņa tur nebija, bet es jutu viņa klātbūtni. Viņš bija vēja šalkās, riepu čukstos, motora dūkoņā.
Divdesmit otrā novembra vakarā es iebraucu Latvijā. Nebiju te bijis labu laiku. Lūk, tā. Zaļā iela, māja septiņpadsmit. Zilas kāpnes. Un logā, lampas gaismā, sarkans ģerānijas zieds. Viss, kā viņš teica.
Es ielauzos mājā. Vecāki apstulba, redzot mani uz sliekšņa — nogurušu, ar neprāta pilnām acīm, bārdainu. Es neko neskaidroju. Vienkārši piegāju pie gāzes katla un aizgriezu ventili. Tad izdarīju to pašu ar plīti.
— Ko tu dari? — jautāja tēvs.
— Tā vajag, — atbildēju. — Šodien un rīt negatavosim. Un nesildīsimies arī. Saģērbieties siltāk.
Viņi skatījās uz mani kā uz trako, bet nestrīdējās. Laikam mans izskats runāja pats par sevi.
Visu nakti es negulēju. Sēdēju virtuvē un skatījos pulkstenī. Drebēju no katra trokšņa. Dēļi čīkstēja, vējš kauca skurstenī, kaut kur uz ielas rej suns — viss šķita zīme. Vecāki aizgāja gulēt, bet es paliku dežūrēt.
Ausa divdesmit trešais novembris
Pelēka, drūma diena. Es sēdēju pie galda, skatoties pulkstenī. Seši no rīta. Septiņi. Astoņi. Nekas nenotiek. Sāku justies kā pilnīgs ku kū. Es sabojāju reisu, sabiedēju vecākus, nobraucu tūkstošiem kilometru — un viss dēļ trakā veča murgojumiem. Deviņos rītā sāku nedaudz atslābt. Varbūt tomēr pagāja garām? Varbūt mana iejaukšanās kaut ko izmainīja?
Desmitos atskanēja telefona zvans. Zvanīja kaimiņi no ielas otras puses.
— Anna, vai jūs esat veseli? — sauca klausulē tante Vaļa. — Mums te tāds briesmīgs notikums! Pie Sauliešiem māja…! Gāze, saka!
Es izrauju klausuli no tēva rokām.
— Pie kā? — izdvesu.
— Pie Sauliešiem! Briesmas, kas notiek
23. Divdesmit trešais datums.
Es nometu klausuli. Viss bija skaidrs.
Vecis nekļūdījās. Viņš vienkārši “sajauca”. Vai varbūt nemaz nesajauca? Varbūt viņš nosauca manas mājas adresi, lai es tiešām noticētu? Lai es atbrauktu? Vai varbūt… tā bija izvēle? Cena? Manu vecāku apmaiņā pret kaimiņu? Vai arī nekādas izvēles nebija. Bija tikai fakts. Un es, ar savām šaubām, biju tikai nenozīmīga detaļa lielā, vienaldzīgā ainā.
Tajā dienā es aizbraucu. Es neko neizskaidroju vecākiem. Vienkārši iekāpu savā fūrē un braucu. Kur — pats nezināju. Vienkārši uz priekšu, pa pelēko asfalta joslu. Es vairs nebaidos. Bailes ir pagājušas, palikusi tikai auksta, zvanoša tukšuma sajūta iekšā. Es zinu, ka tas vecis nebija ne rēgs, ne kas. Viņš bija daļa no ceļa. Tā balss. Mana iedomu balss. Ceļš dažkārt runā ar tiem, kas uz tā pavada visu dzīvi. Tas paziņo faktus. Vienaldzīgi, kā ziņu diktors.
Es joprojām sēžu pie stūres. Bet tagad zinu — es nevedu kravu no punkta A uz punktu B. Es vedu sevi uz savu pēdējo pieturu. Reizēm, tukšos nakts ceļa posmos, es redzu ceļmalā vientuļu figūru. Es vairs nekad neapstājos. Es zinu, ka viņš stopē ne man. Viņš gaida kādu citu.
Bet es vienkārši braucu. Un klausos ceļu. Dažreiz man šķiet, ka motora troksnī es dzirdu klusu, bezkrāsainu balsi, kas nosauc jaunu datumu. Varbūt — manu. Un es nebaidos to dzirdēt. Ir tikai ceļš.
