Svelmainā vasaras diena uz putekļainā lauku ceļa, kas pēc astoņpadsmit gadiem savienoja divas dvēseles. Svelmainā vasaras diena uz putekļainā lauku ceļa, kas pēc astoņpadsmit gadiem savienoja divas dvēseles
Tā vasara bija padevusies karsta, pat tveicīga. Jau no paša rīta saule cepināja nežēlīgi, gaiss virs lauka vibrēja, un putekļi uz lauku ceļa pacēlās mākoņos pie katra soļa. Tante Taņa gāja lēnām, atspiežoties uz spieķa. Viņa gāja jau otro stundu, bet līdz Ludzas novada centram bija palikuši vēl kādi pieci kilometri. Kājas dūca bet viņa neapstājās. Viņai bija jāpaspēj uz autobusu līdz pilsētai.
Kāpēc viņa turp dodas? Diezin kas to zina. Dēlu tur lika atdusas vietā, vīru. Radinieku neviena nebija palicis. Bet brauc katru gadu, vienā un tajā pašā dienā. Uz kapiņiem. Tāpēc, ka vairāk nav pie kā. Tante Taņa gāja un domāja savas domas. Par to, cik labi bija agrāk — vīrs blakus, dēls maziņš skraidīja, smējās. Bet tagad neviena. Draugi ari jau viņsaulē, paziņas izklīduši. Dzīvo viena savā mājiņā, kas līdz logiem aizaugusi ar ceriņiem, un nevienam gar viņu nav nekādas daļas.
Emocijas pašas riesās acīs, bet viņa tās atvairīja — nav laiks, nav vieta. Jāiet. Pēkšņi no aizmugures atskanēja motora troksnis. Tante Taņa pagriezās — pa ceļu brauca neliela vieglā automašīna, sudrabota, tīra. Mašīna piebrauca viņai blakus un apstājās. Nolaidās stikls, un jauna meitene, skaista, gaišmataina, ar labām acīm, pajautāja:
— Tantīt, vai jums tālu? Varbūt pavest?
Tante Taņa saminstinājās. Nebija viņa pie tāda pieradusi — kurš gan tagad apstājas? Visi steidzas, visiem nav laika.
— Jā, man nav tālu, — viņa atbildēja. — Līdz šosejai aiziešu, tur autobuss.
— Līdz šosejai vēl kādi trīs kilometri, — meitene pasmaidīja. — Kāpiet iekšā, es tieši uz to pusi.
Tante Taņa vēl paminstinājās, bet kājas dūca tā, ka viņa izšķīrās. Atvēra durtiņas, iesēdās tīrajā sēdeklī, baidoties sasmērēt. Meitene tikai pasmaidīja:
— Nekas traks, tantīt. Jūs piesprādzējieties, braucam.
Mašīna izkustējās. Salonā bija vēsi, smaržoja pēc skujām un vēl kaut kā salda, mājīga. Tante Taņa iekārtojās, nolika spieķi starp ceļgaliem. Meitene brauca nesteidzīgi, prātīgi, vēroja ceļu.
— Jums uz novada centru? — viņa pajautāja.
— Uz centru, un no turienes ar autobusu uz pilsētu.
— Uz pilsētu? Ja nav noslēpums, kādēļ?
Tante Taņa paklusēja. Negribējās stāstīt svešam cilvēkam par savām bēdām. Bet meitene skatījās tik līdzjūtīgi, tik silti, ka valoda pati atraisījās.
— Dēlu apciemoju, — viņa teica. — Un vīru. Viņi tur dus. Katru gadu braucu, šajā dienā.
— Šajā dienā? — meitene pārjautāja. — Kas tā par dienu?
— Dēls aizgāja šajā dienā. Pirms astoņpadsmit gadiem. Arī vasarā, karsts bija. Ezerā…
Meitene strauji nospieda bremzes. Mašīna noraustījās, apstājās ceļa vidū.
— Ko jūs teicāt? — viņa klusi pajautāja, skatoties uz tanti Taņu plaši atvērtām acīm. — Jūsu dēls aizgāja pats, glābjot citu?
— Jā, — tante Taņa brīnījās. — Kāpēc jautājat?
— Kā viņu sauca?
— Gatis. Viņš bija pavisam jauns, divdesmit divi gadi.
Meitene nobālēja. Viņas rokas, kas gulēja uz stūres, sāka trīcēt. Viņa skatījās uz tanti un nevarēja izdvest ne vārda.
— Tantīt, — viņa beidzot pačukstēja. — Tā esat jūs. Es jūs tik daudzus gadus meklēju.
— Mani? — tante Taņa nesaprata. — Kāpēc?
Meitene izslēdza dzinēju, pagriezās pret viņu. Emocijas ritēja.
— Mani sauc Katrīna. Pirms astoņpadsmit gadiem, kad man bija astoņi gadi, es peldējos upē. Straume bija spēcīga, mani aiznesa. Un tad kāds satvēra mani aiz rokas un izvilka krastā. Jauns puisis. Viņš mani izstūma, bet pats pazuda. Viņu ilgi meklēja, pēc tam atrada. Es nezināju viņa vārdu, bet atcerējos seju. Un visu mūžu meklēju, lai pateiktu paldies. Lai atrastu viņa tuviniekus. Un lūk…
Viņa apklusa, nespēdama turpināt. Tante Taņa skatījās uz viņu un neticēja. Gatis… viņas Gatis… glābjot meiteni. Viņa zināja, ka viņš kādu izvilka, bet kas tas bija — tā arī neuzzināja. Neviens neatnāca, nepiezvanīja, nepateica paldies. Viņa domāja, ka tai meitenei ir vienalga, ka viņa ir aizmirsusi. Bet meitene viņu meklēja visu šo laiku.
— Katrīn, — pačukstēja tante Taņa. — Tu… tu esi tā pati?
— Es, — Katrīna pamāja, slaukot seju. — Es esmu tā pati. Es katru gadu braucu uz novadu, meklēju, izjautāju. Bet nezināju uzvārdu, nezināju ciematu. Bet šodien braucu darīšanās un ieraudzīju jūs. Jūs esat ļoti līdzīga viņam. No fotogrāfijas, ko man rādīja. Es uzreiz iedomājos, bet neticēju. Bet tagad…
Viņa nepabeidza teikumu. Vienkārši apskāva tanti, piespieda pie sevis. Runāja viņas ilgi, mašīnā putekļaina ceļa vidū, zem karstās vasaras saules.
— Es esmu tik vainīga, — čukstēja Katrīna. — Es tik daudzus gadus nevarēju jūs atrast. Es gribēju atbraukt, palīdzēt, būt blakus. Bet jūs esat viena…
— Bet es domāju, ka tu aizmirsi, — atbildēja tante Taņa. — Domāju, nevienam neesmu vajadzīga.
— Esat vajadzīga, — stingri teica Katrīna. — Jūs esat man vajadzīga. Es jūs vairs nevienam neatdošu.
Viņas nebrauca uz novada centru. Katrīna apgrieza mašīnu un aizveda tanti Taņu mājās, uz viņas ciemu. Visu ceļu viņas runāja — par Gati, par viņa bērnību, par to, kāds viņš bija. Katrīna klausījās, nepārtraucot, un uzsūca katru vārdu.
— Es esmu viņam parādā visu, — viņa teica. — Un tagad es esmu parādā jums.
— Nekā tu man neesi parādā, — atbildēja tante Taņa. — Viņš tāpat būtu to darījis. Viņš tāds bija.
— Esmu parādā, — Katrīna atkārtoja. — Un es būšu blakus.
Viņa atbrauca uz ciemu, palīdzēja tantei Taņai saimniecībā, sanesa malku, uzposa māju. Pēc tam teica, ka atgriezīsies brīvdienās. Un atgriezās. Bet pēc mēneša atbrauca ar mantām.
— Es pārvācos, — viņa paziņoja. — Darbu atradu novada centrā, pie jums braukšu katru dienu.
— Ko tu, Katrīn? — tante Taņa sabijās. — Tu savu dzīvi lauz vecas sievietes dēļ.
— Nelaužu, — atbildēja Katrīna. — Būvēju. Man neviena nav — ne vecāku, ne vīra, ne bērnu. Esmu viena, tāpat kā jūs. Bet tagad mēs būsim kopā.
Tā arī viņas sāka dzīvot abas kopā. Katrīna iekārtojās vietējā darbā, vakaros palīdzēja tantei Taņai mājas darbos, brīvdienās viņas apsēdās uz lieveņa, dzēra tēju un sarunājās. Runāja par visu — par dzīvi, par nāvi, par to, kas ir svarīgi un kas nē.
— Zini, — kādu dienu teica tante Taņa. — Es domāju, ka mana dzīve beidzās, kad Gatis aizgāja. Bet tā, izrādās, tikai sākās. Tāpēc, ka tu atnāci.
— Tas viņš atnāca, — atbildēja Katrīna. — Viņš mūs saveda kopā. Viņš izglāba mani toreiz, lai es tagad izglābtu jūs.
— Tas ir viņš, — piekrita tante Taņa. — Mans Gatis.
Pagāja gadi. Katrīna apprecējās, viņai piedzima meitiņa…bet vēlāk vēl kas notika
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
