Kad aizgāja tante Ingrīda, Igors pat nebrauca atvadīties…komandējums viņam, bet dzīve sagrozās par 360 grādiem
Sieva viņam teica:
— Kā tu tā? Viņa taču bērnībā ņēma tevi pie sevis uz vasaru, atbalstīja, auklēja. Bet tu pat nepievērsi uzmanību tam, lai pavadītu viņu pēdējā ceļā.
— Kāda viņa man tante? — atmeta ar roku Igors. — Tēva māsīca. Tikāmies reizi piecos gados. Un turklāt man bija komandējums, nevarēju taču to atcelt.
Patiesībā Igors vienkārši viņam nepatīk tādas atvadu dienas, mielastus un visu ar to saistīto. Lai labāk Santa brauc viena, ja viņa tik ļoti pārdzīvo. Taču pēc mēneša piezvanīja kāds notārs un paziņoja, ka tante Ingrīda atstājusi Igoram mantojumā savu māju laukos.
— Vai jūs esat pārliecināts? — pārjautāja Igors. — Varbūt kļūda?
— Nē, viss ir pareizi. Ingrīda Sirmoviča novēlējusi māju un zemesgabalu brāļadēlam Igoram Jaunušānam. Tas esat jūs?
— Jā, — samulsis atbildēja Igors.
Māja izrādījās veca, bet stingra. Baļķi aptumšojušies no laika, jumts vietām tecēja, bet kopumā ēka bija laba. Zemesgabals liels — gandrīz pus hektārs. Igors pastaigāja pa tukšajām istabām, nesaprazdams, ko ar šo mantu iesākt.
— Jāpārdod, — teica Santa, apskatot virtuvi ar krāsni un mazgātavu. — Nauda lieka nebūs.
— Varbūt uztaisām vasarnīcu? — nedroši ieminējās Igors.
— Tu pats saproti, cik daudz naudas vajag ieguldīt, lai visu sakārtotu? Vannas istabu izveidot, ūdeni ievilkt, apkuri uzlikt. Pārdot vajag.
Igors piekrita. Tiešām, kam viņiem lauku māja? Pilsētā ir dzīvoklis, katru vasaru brauc uz jūru. Tikai liekas rūpes.
Taču pircēji neatradās. Vieniem cena nederēja, citiem mājas stāvoklis. Kāds vīrietis pat teica:
— Kam tagad vajadzīgas šīs drupas? Jaunie visi pārcēlušies uz pilsētām, vecie pazūd pamazām. Pēc desmit gadiem te vieni tukšumi paliks.
Kamēr māja stāvēja bez uzraudzības, Igors ik pa laikam atbrauca — pārbaudīt, vai nav kas aizpūsts, vai jumts nav vairāk saplīsis. Un katru reizi aizkavējās arvien ilgāk. Staigāja pa istabām, skatījās uz vecajām fotogrāfijām pie sienām, pārcilāja tantes mantas.
Lūk, fotogrāfija: tante Ingrīda jauna, baltā kleitā, blakus vīrietis formā. Igors atcerējās šo stāstu — onkulis Ģirts gāja aizgāja mūžībā, bērnu viņiem nebija. Tante visu mūžu nodzīvoja viena.
Un te bērnības fotogrāfijas — pats Igors, apaļvaidzis, biksītēs, ar spainīti pie akas. Viņš neatcerējās, ka tante to fotografējusi. Bet viņa, izrādās, saglabājusi šos attēlus visu mūžu.
Igors atrada arī savus bērnības zīmējumus — greizi namiņi, cilvēciņi–kociņi, neveikli parakstīti: “Tantei Ingrīdai no Igoriņa”. Arī tos viņa bija paturējusi.
— Kāpēc tu pārcilā visu šo krāmus? — teica viņa sieva. — Izmet un miers. Vai arī krāsnī sadedzini.
Bet Igors nevarēja izmest. Viņš lika visu kastēs un veda uz pilsētu. Mājās pētīja atradumus un atcerējās bērnību. Kā tante Ingrīda mācīja viņu slaukt govi, kā viņi kopā lasīja ogas mežā, kā viņa stāstīja pasakas pirms miega.
— Kāpēc viņa man māju atstāja? — viņš jautāja sievai. — Taču viņai bija arī citi radinieki.
— Varbūt viņa tevi mīlēja vairāk par citiem, — paraustīja plecus sieva. — Vai vienkārši tā sanāca.
Igors saprata, ka ne vienkārši tā. Tante Ingrīda atcerējās tās vasaras, kad viņš, pilsētas puika, apguva lauku dzīvi. Bet viņš bija aizmirsis. Izaudzis, izveidojis ģimeni, darbu, rūpes — un izsvītrojis no atmiņas tās laimīgās brīvdienas.
Pavasarī Igors atkal atbrauca uz ciemu. Gāja pa dārzu, kas aizauga ar nezālēm, un iedomājās, kā tante šeit strādāja. Viena, savos septiņdesmit, raka, stādīja, laistīja. Bet viņš nekad nebija piedāvājis palīdzību. Pat ne painteresējās, kā viņai klājas.
Lasi vēl: Nekad neaizveriet siltumnīcu uz visu ziemu – pastāstīšu kādēļ
— Labi, — viņš teica pats sev. — Nepārdošu. Atjaunošu.
Sieva bija neapmierināta:
— No kurienes mēs ņemsim naudu? Kredītu ņemsim? Un kam mums vispār tie lauki?
— Nezinu, kam, — godīgi atbildēja Igors. — Bet nevaru pārdot. Viņa man to neatstāja pārdošanai.
— Ko tu vispār saproti par viņas nodomiem? Viņas jau gadu kā nav!
— Saprotu, — spītīgi atkārtoja Igors.
Viņš paņēma atvaļinājumu un mēnesi strādāja mājā. Laboja jumtu, mainīja satrupējušās dēļus, krāsoja sienas. Sākumā kaimiņi brīnījās — kam pilsētniekam mocīties ar šo veco māju? Bet pēc tam sāka palīdzēt ar padomiem, daži arī ar darbu.
Lasi vēl: Pazīmes, ka kāds noklausās jūsu tālruni – arī podziņtelefonu vai pat stacionāro
— Laba lieta, ko dari, — teica vecs vīrs. — Citādi jaunie visi aizbēguši, mājas tukšas. Drīz vispār vairs ciema nebūs.
Līdz vasaras beigām māja kļuva līdzīga mājai. Igors ievilka ūdeni, uzstādīja gāzes katlu, ierīkoja dušu. Iestādīja kartupeļus un tomātus, kā reiz viņu bija mācījusi tante.
Santa, redzot rezultātu, kļuva maigāka:
— Nu, ja jau esi izdarījis, tad vismaz brauksim te uz brīvdienām. Gaiss te labs, ekoloģiski tīra vieta.
Tagad katras brīvdienas viņi pavada laukos. Igors strādā dārzā, labo kaut ko mājā. Svetlana arī iepatikās — konservē dārzeņus, cep pīrāgus krievu krāsnī.
Vakara stundās Igors sēž uz lieveņa un domā par tanti. Droši vien viņa zināja, ko dara, atstājot viņam māju. Ne jau naudu viņam vajadzēja, bet atmiņas. Saiti ar saknēm, ar bērnību, ar to laiku, kad viņš bija laimīgs vien no tā, ka ņēmās pa zemi un klausījās tantes pasakās.
Tagad viņš saprot: viņa atstāja viņam nevis māju — viņa atgrieza viņam pašu sevi. To puisēnu, kurš prata priecāties par vienkāršām lietām un nekaunējās no savām jūtām. Tas arī ir īstais mantojums.
