Kad biju maza, skolā man bija uzdevums izveidot savu ģimenes koku – tas bija brīdis, kad saviem vecvecākiem jautāju, kas es īsti esmu, no kurienes nāku.
Man smieklīgais un vienmēr jokojošais vectēvs uz šo jautājumu vienmēr atbildēja ar “mēs esam ebreji”. Katru reizi.
“Bet, vectēv, tā nav vieta,” es iebildu. “Es gribu zināt, no kurienes mēs nākam.”
Neskatoties uz maniem protestiem, viņš nekad man nesniedza pilnīgu atbildi.
Tomēr es joprojām biju ieinteresēta par to, kādas ir manas saknes. Man nebija ne mazākās nojausmas, ka mani vecvecāki turēja no manis noslēpumus; nodomāju, ka viņi man nestāsta par vēsturi, jo vienkārši to nemaz nezina.
Kad mani vecvecāki nomira, domāju, ka pagaist arī mana vienīgā iespēja uzzināt par savas ģimenes saknēm – tomēr dzīve tev atklāj noslēpumus tad, kad to vismazāk esi gaidījis.
Pēc vectēva nāves mans onkulis atklāja noslēpumu: vecos dokumentos viņš atrada vecvecāku dzimšanas apliecības, kas ietvēra viņu īstos vārdus.
Mēs vienmēr esam zinājuši, ka vecvecmāmiņa Keitija emigrēja no bijušās Padomju Krievijas, bet tas bija viss, ko zinājām. Viņa maz prata runāt angļu valodā, un neviens nezināja viņas pilno vārdu. Bet tur – uz nodzeltējuša papīra bija viņas pilnais vārds – Keitija Roskina. Nodarbošanās: mājsaimniece. Dzimšanas vieta: Krievija.
Viņas vārda uzzināšana šķita kā pirmais puzles gabals, lai mēs varētu izzināt savas saknes. Pagāja ļoti ilgs laiks, kamēr ar dažādu līdzekļu palīdzību es centos atklāt senču vēsturi.
Kādu laiku nebija veiksmes, tomēr kādu dienu vecmāmiņas attāls radinieks atklāja mums vēl kādu noslēpumu: pārtulkotu vēstuli, kas atklāja diezgan daudz detaļu par vecvecmāmiņas dzīvi.
Tai skaitā mēs uzzinājām mūsu senču briesmīgo likteni – tādu pašu, kādu piedzīvoja daudz citu ebreju. Ļoti daudzi mūsu ģimenes locekļi tika nogalināti Holokausta laikā. Tagad es to zinu – mana ģimene nomira Holokaustā. Ir traģiski to apzināties.
Es nekad nezināšu visu par savas ģimenes pagātni, tomēr tas, ko esmu uzzinājusi tagad, ir pilnīgi pietiekami. Es zinu, no kurienes nāku, zinu, kādas asinis manī plūst un ko ir piedzīvojusi mana ģimene.
Avots: womansday.com