Mana māte ir nepatīkami pārsteigta par to, ka es negatavoju ēst savam vīram. Tā ir taisnība: es gatavoju sev atsevišķi, un viņš – gatavo sev atsevišķi. Tā ir bijis kopš pirmās dienas, un nekas nav mainījies.
Lieta tāda, ka mans vīrs, lai arī latvietis, ļoti ilgu laiku dzīvoja Ķīnā. Un viņam ir ļoti neparastas garšas preferences. Viņam arī garšo viss ugunīgais un pikantais, tāds, no kura acis “izlec”. Pat tad, kad mēs tikko sākuši satikties, es mēģināju savu “firmas” ēdienu pataisīt asāku – tādu, lai garšo arī manam Jurim. Pati to “apriju”, jo “dega mute”, bet… Mans Juris apēda, pateica paldies, bet pēc viņa sejas izteiksmes es sapratu, ka viņam ēdiens ir licies nekāds…
Juris noteikti var ēst tos ēdienus, ko es gatavoju sev, bet viņam tie visi liekas “pliekani”. Un ko tad, lai es daru? Viņš ēd sinepes un mārrutkus no burciņas ar karoti, un nekas no tā viņam neliekas par asu.
Protams, kad viņš ir ciemos, viņš nav izvēlīgs; viņš ēd to, ar ko saimnieki viņu cienā, un arī slavē un pasaka pateicības vārdus par šo ēdienu, bet mājās viņš ir pieradis ēst pavisam citādi. Un es viņu par to nevaru vainot.
Mans vīrs mēģināja man gatavot, kā viņš pats teica, “neasus” ēdienus, bet pat šis “vieglais” ēdiens man izraisīja lielu diskomfortu vēderā. Beigās mēs nolēmām nemocīt vienam otru un sākām gatavot katrs pats par sevi.
Es ēdu ceptus kartupeļus ar desiņām un gurķu un tomātu salātus ar skābo krējumu, kamēr Juris mielojās ar savu pikanto cūkgaļu ar pupiņām un kaut kādiem kāpostiem, kas marinēti pikantā sālījumā.
Nav nekādu aizvainojumu; neviens nespiež otram ēst kaut ko, kas viņam nepatīk. Juris arī reizēm pagatavo kaut ko pilnīgi neasu: piemēram, desertus vai zupu, kurai katrs var pievienot garšvielas pēc savas patikas. Kopumā mūsu mājās šajā ziņā ir idilliska gaisotne, bet mana māte domā, ka mēs neesam “pareizi”, un pastāvīgi saka, ka es esmu slikta saimniece.
“Tas nav pareizi! Virtuvē vajadzētu būt vienam pavāram, bet tev te ir bardaks!” “Viņš gatavo sev, tu gatavo sev, tad gulēsiet drīz arī katrs savā istabā, un šķiršanās jau tepat aiz stūra,” mamma izdarīja šādus secinājumus. Es viņai simtiem reižu esmu skaidrojusi, ka mums ir dažādas gaumes, un es nevaru gatavot ēdienus, kas manam vīram garšo, tāpēc viņš gatavo sev pats!
Lasi vēl: “Paulam jau 90! Nu un ko?”: mūziķis Guntars Račs pauž savas pārdomas par Maestro Raimondu Paulu
“Tu iemācies! Turklāt, kad viņš mūs apciemoja, viņš ar sajūsmu ēda soļanku un kāpostu tīteņus! Man šķiet, ka tu tikai izdomā ērtu ieganstu,” mamma šaubījās par maniem vārdiem.
Manai mammai viss likās vienkārši: ja sieva nebaro savu vīru, to darīs cita sieviete. Viņa saka, ka Jurim apniks gatavot sev, viņš atradīs kādu tādu, kurai viss patiks arī asajos ēdienos un dosies pie viņas. Viņa mani jau gadiem ilgi moka ar šiem strīdiem. Esam ar Juri precējusies jau piecus gadus, un pirms tam mēs satikāmies vēl divus gadus. Ēdiena gatavošanas jautājumu mēs jau sen esam atrisinājuši, bet mamma gan vēl nepadodas.
Katru nedēļu viņa paredz mums šķiršanos, un tas notiek arvien biežāk, jo viņa ir pārliecināta, ka Jurim ir apnicis gatavot sev ēst, un tas ir sievietes darbs. Savukārt man ir apnicis par to strīdēties, bet mamma neklausās un uzstāj uz savu “kārtību”, jo, lūk, viņai esot lielāka pieredze.
Tāpēc es vairs negribu zvanīt mammai un aicināt viņu ciemos, jo noteikti zinu, ka šāda tēma “pacelsies”. Ko man darīt?
