— Es atgriezīšos pēc trim dienām, — viņš sacīja atvadoties, atgrūzdams manu roku. — Un mēs abi kopā smiesimies par sevi.
Lasi vēl: Suns kāpj gulēt uz saimnieka spilvena: ko tas patiesībā nozīmē
Viņš neatgriezās
“Piektajā dienā mēs sapulcējām meklēšanas vienību. Es vadīju. Mēs atradām viņa nometni uz Klusā Stūra malas. Telts, rūpīgi salikta mugursoma, katliņš virs izdzisuša ugunskura. Viss bija savās vietās. Izņemot viņu pašu. Mēs nedēļu pārmeklējām mežu. Nekādas atbildes. Nekādu pēdu, nekādu zvēra pēdu. Viņa paša pēdas vienkārši beidzās pie telts. It kā viņš novilktu zābakus un aizlidotu. Viņš vienkārši pazuda.”
Mežsargs apklusa. Viņš raudzījās uz savām lielajām rokām, kas gulēja uz galda. Istabā bija tik kluss, ka es dzirdēju, kā manās ausīs dūc.
— Tā stāsts nebeidzas, vai ne? — es čukstus pajautāju.
Viņš pacēla uz mani acis, un tajās bija tāds skatiens, ka man kļuva auksti.
— Nē, dēls. Ne beigas. Beigas bija vēlāk. Pēc gada.
“Es vainoju sevi. Domāju, ka man vajadzēja viņu apturēt, sasiet — jebko. Es gandrīz vairs negāju mežā. Tas gads man bija kā miglā. Nākamajā ziemā, februārī, es tomēr devos likt slazdus. Un mani aiznesa līdz Klusā Stūra robežām. Es negribēju tur iet, kājas pašas atnesa. Un tur, uz mežmalas, es ieraudzīju figūru. Cilvēks nāca man pretī. Viņa gaitā bija kaut kas pazīstams. Tas bija mans draugs. Tajā pašā apģērbā, kurā viņš bija aizgājis pirms gada.
— Draugs! — es saucu, neticēdams savām acīm. — Tas esi tu!
Es metos viņam pretī. Prieks, atvieglojums, — viss samaisījās vienā. Viņš apstājās un gaidīja. Es pieskrēju pavisam tuvu un… Tas biju viņš. Viņa seja. Viņa rudi iekrāsotā bārda. Viss bija savās vietās. Ideāla kopija.
Bet tas nebija viņš
Es skatījos viņam acīs. Un tas bija pats smagākais, ko jebkad biju redzējis. Tās skatījās uz mani, bet neredzēja. Tajās nebija nekā — ne prieka, ne pārsteiguma, ne atpazīšanas. Tikai ideāla cilvēka skatiena imitācija.
— Draugs?.. — es nočukstēju.
Viņš pasmaidīja. Bet tas nebija smaids. Tā bija viņa balss. Viņa tembrs. Bet skaņa bija plakana. It kā atskaņota no diktofona. Un viņš nosauca manu vārdu. Un es visu sapratu. Es stāvēju kā sastindzis. Es skatījos drauga sejā un sapratu, ka viņa nav. Man priekšā stāvēja kaut kas, kam man nebija nosaukuma. Kaut kas, kas bija neparastāks par jebkuru zvēru, jebkuru spoku. Tāpēc, ka tas bija tukšs. Tas bija absolūts nekas, ietērpts pazīstamā formā.
Nezinu, kas mani izglāba. Varbūt instinkts. Varbūt saprāta paliekas. Vecais vīrs beidza stāstu. Viņš paskatījās uz mani tieši, un viņa skatiens bija smags kā meža klusums.
— Saproti, dēls. Mežā pats briesmīgākais ir tas, kas grib kļūt par tevi. Tas vienkārši… ir. Kā pelējums. Tas atrod tukšu vietu un aizpilda to ar sevi, pieņemot tās formu. Tāpēc nekad neatstāj mežā neko no sevis. Nedziedi skaļi dziesmas, nenosvilpo savu meldiņu, nesauc savu vārdu. Nedod tai paraugu kopēšanai. Jo viņš ir ļoti, ļoti labs skolnieks. Un ja kādu dienu viņa nolems izveidot tavu kopiju, tici man… oriģināls viņai vairs nebūs vajadzīgs.
Viņš piecēlās un piegāja pie loga, ieskatīdamies necaurredzamajā tumsā. Bet es sēdēju, un man šķita, ka no šīs tumsas uz mani raugās tūkstošiem skatienu un klausās tūkstošiem neredzamu ausu. Un pirmoreiz dzīvē es pa īstam nobijos no klusuma.
